Ilgu laiku es domāju, kāpēc tētis saslima. Es zinu, ka nekas nenotiek bez iemesla. Es neticu Dievam, bet ticu, ka ir kāda noteikta lietu kārtība, ir liktenis un kaut kas augstāgs, kas katram no mums ir uzvilcis dzīves karti. Bet es arī ticu, ka kartē ir dažādi ceļi un mūsu ziņā ir izvēlēties to īsto. Bet galapunkts visiem ceļiem ir viens.

Tā nu es domāju, kāpēc tētis saslima. Sākumā domāju, ka tādā veidā mūsu ģimenei tiek norādīts, ka esam novirzījušies no labajām vērtībām un kā ģimene visi kopā vairs nepastāvam. Tētis saslima un tas lika mums visiem pārdomāt, kas ir svarīgāks. Mēs sākām vairāk paļauties viens uz otru. Un arī mammas un tēta laulība atguva otro elpu. Bet tagad pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka tētis neizveseļosies. Tāpēc to labāko vērtību ierādīšana nav pietiekams iemesles. Un tik nesen es sapratu. Lai arī cik noderīgs tētis bija firmā, otro štatu samazināšanu viņš neizturētu un visdrīzāk tiktu atlaists. Tas būtu pārāk liels trieciens viņam un tām ģimenes paliekām, kas mums bija. Tā nu tētis dabīgā veidā tika padarīts par darba nespējīgu, bet pilnvērtīgu dzīvi dzīvot spējīgu, tika atjaunotas mūsu ģimeniskās saites.

Visam, kas notiek, ir savs iemesls. Jā!