...
Bet īstenībā - paskatoties uz to, ko dzīve man ir ņēmusi un devusi, nevar nesecināt vienu - ir bijis godīgi. Varbūt ne pret mani, bet pret citiem gan. Lai arī cik ļoti man tas nepatiktu.

Viņas visas ir aizgājušas, lai būtu laimīgas.
Bet tas priecē.

Un ir jocīgi skatīties, kā rūgtums jaucas kopā ar prieku, to visīstāko prieku, ko cilvēka sirds var izjust - prieku par otra cilvēka laimi.

Un Vācietis jau reiz pateica to, kas skan manī:

"Ir aizaugušas takas, redzi pati -
Tur katru gadu jauna zāle dīgs,
Bet uz to puisi, kas reiz Tevi satiks,
Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs...."

Tā lūk ir ar to sasišanos..