Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - acis veras aizveras

Cik gan muļķīgi no manas puses vakarnakt bija iedomāties, ka pēc "Mēdejas" var tā vienkārši aiziet gulēt. Visu nakti grozījos, modos augšā un pat ar visu mošanos mani bija savažojis murdziņš. Atsauces jūtamas:

Es atrodos savā Mazpilsētas dārzā, ir dziļa ziema ar biezu sniega kārtu. Tīrot sniegu, atrodu divas asiņojošas, nocirstas bērna plaukstas. Pienāk arī ziņas, ka turpat netālu uziets zēna līķis ar trūkstošām plaukstām un izrautu sirdi. [šeit ir izstrūkums, neatceros]
Mirušais zēns nav nācis no šī apvidus, viņš ir no citas zemes, no paralēlas pasaules. Es nolemju uzmeklēt zēna tēvu, kurš, kā mēļo, ir izrāvis zēna sirdi, jo tā ir bijusi saindēta. Bet viņš nav gribējis to nogalēt - vien samainīt dēla sirdi ar savējo, lai zēns var dzīvot. Diemžēl "orgānu transplantācija" nav bijusi veiksmīga un zēns nomiris. [iztrūkst ziņas par iemeslu zēna nocirstajām plaukstām] Tīrot dārzu no sniega, es netīšām ieraugu, ka apsnigušā mauriņa vidū kaut kas zaigo. Pieejot tuvāk, saprotu, ka tas ir ļoti biezs un dzidrs ledus. Notīru ar plaukstām sniegu no caurspīdīgā ledus, ieskatos iekšā un redzu šo citu pasauli - pasauli, no kurienes ir nācis zēns un kur dzīvo viņa tēvs. Es redzu šī vīra māju un kā viņš, asarās izmircis, histēriski ārdās. Un tad viņš palūkojas augšup! Man liekas, ka viņš mani redz, viņš nāk tuvāk un tuvāk un, lai gan zinu, ka ledus ir biezs, man kļūst ļoti bail. Acs pret aci - viņš no apakšas kā Trūmens no sava kupola cieši lūkojas man acīs. Viņš raud un viņš zvēro. Es nolieku virs ledus viņa dēla plaukstas un viņš mēģina tās maigi satvert, bet nevar. Pēc mirkļa viņš sāk cirst ledu, tas plaisā... un [es pamostos]....