Skatoties uz jaunajiem mājdzīvniekiem, neviļus sāku domāt, kā tas ir - būt tik mazam un ievainojamam. Kaut ko tamlīdzīgu atceros bērnības izjūtās, kad visi bija augstāki un varenāki par mani, pirmkārt jau auguma izteiksmē - pieaugušie visi sarunājās augšā, bet es tur, lejā, biju viena pati un klusumā. Vecāki izlēma visus man svarīgos jautājumus un nez kādā veidā bija panākuši to, ka jutu pret viņiem aklu bijību un bailes, un uz ielas man vienmēr šķita, ka visas tās automašīnas un garāmskrējēji mani aizķers un sapluinīs kā lupatu lelli. Sevišķi labi atceros stāvēšanu vilciena pieturā; kad ieraudzīju, ka vilciens tuvojas, sajutu aizvien pieaugošu satraukumu un bailes, tuvāk un tuvāk, skaļāk un skaļāk, zeme zem kājām sāk drebēt; visbeidzot paslēpos mammas brunčos, jo pats beidzamais brīdis, kad vilciens dārdot un šņācot brauc man garām, bija vistrakākais, jo likās, ka gaisa plūsma mani aizraus sev līdzi, tieši uz sliedēm zem vilciena riteņiem.