Tieši tad kad tev liekas ka nelāgās atmiņas beidzot ir izzudušas un tu vari uzsmaidīt un patiesi uzticēties un justies brīvi,tās atgriežas.Laigan mazliet savādākas tās atgādina tikai ar citu seju,tās atgādina reiz jau izsāpētu sāpi un vilšanos.Liekas ka tad varētu paklusēt,jo tas viss taču pāries,bet nepāriet.
Tagad tikai notiek savādāk,bet ne mazāk sāpīgi.


Ak šie patīkamie dunča dūrieni mugurā.Tādus gadās saņemt,bet ne no iemīļotiem cilvēkiem par kuriem uztraucies.Bet nu laikam reizēm gadās arī tā.
Laigan ja tā ļoti pamēģina atcerēties tad laikam nebūs tā pirmā reize.
Labi tas ko es te tagad saku tā pat nevienam nav svarīgi.Bet nez kāpēc rakstot paliek vieglāk.Tad pat neviens nav vajadzīgs lai būtu kam uzticēties.
Diezgan bieži šādos brīzos gribas pazust vai vēlēties lai manis vispār nebūtu.

Šis scenārijs jau ir tik pazīstams.Es pateikšu kā jūtos.Uzticēšos.Tad sekos uzbraucieni un smiekli.Pēc tam man būs jāatvainojas,bet nejau par manām kļūdām.
Tad sekos jautājumi vai maz zinu kas ir šīs jūtas.Un tad atkal pārmetumi ka esmu tik līdzīga pagātnei.Tad atkal jutīšo slikti un atvainošos ka gandēju dzīvi.

Tad tikšu nodēvēta par emo un man liks aizvērties....

Jau kuro reizi gribas pateikt ka kaut kas vairs nav labi,bet nekad nepietiek spēka jo negribas lai kāds pasaka ka tas bija viss.

Es te tagad vienkārši čīkstu,bet kautkas taču man ir jādara.