Vēl joprojām, tad, kad kaut kas notiek (vienalga kas, galvenais, lai man tas ir ļoti svarīgs), man baigi gribas visu izstāstīt, un pirmām kārtām man gribas izstāstīt manam lielajam labajam draugam. Bet tā jau tik
ļoti sen nav darīts. Un tik un tā es vēl neesmu apradusi ar domu, ka to izdarīt nevar.
Vienā vārdā pietrūkst man viņa.
Un tad vēl tas joks, ka man jau sāka likties, ka iet viss pamazām uz gaišo pusi, sāk nokārtoties, paliek labāk, veicas mazliet.. un kā saka: kas liekas, tas sasitas. Njā..
Es cenšos noturēties pie optimisma, bet arvien vairāk un vairāk domājas par to, ka viss ir galīgi podā.
Kārtējo reizi cenšos sapurināties.
Un ATB sagribējās visus 5 albūmus noklausīties. (bet man šinī laikā bij jāmācās)