Comments: |
jauniešiem izskatās ir vēlme par viņiem balsot
mūsgalā izskatās, ka arī vecajiem. Beidzot var piepildīt to "vajadzīgas jaunas sejas" teicienu..
imho pats prātīgākais arguments ko esmu dzirdējis dodoties pie vēlēšanu urnām ;)
nu, ja viņi mazāk enerģijas tērētu okupācijas krāniņa staipīšanai un tēmām, kas būtu jāatstāj katra indivīda paša izvēlē, es apsvērtu arī šo opciju,
jaunības maksimālisms - tas ātri pāriet ;)
bet dēļ šī maksimālisma visādi oļugarhi nevar izspēlēt komformisma kārti ;) un tas jau priecē manu vecā perdeļa sirdi .... vienīgiais arguments pret ir ka ja centristi nesaņems 51 balsi, zaļie sataisīs koalīciju ar sc un tas nu ir tā duāli - balsojot par vl mēs saņemsim sc valdību ;DDD
šī maksimālisma dēļ var arī savārīt nepatikšanas vai arī tikt pie pirra uzvarām tiešām vērtīgu ieguvumu vietā..
nu valsts aparāts nav bērna ratiņi ;) zem deputātiem ir ierēdņu armija ;) kas visādas aplamības notušēs - tieši tamdēļ jau viņi arī ir - tās saucamās zobu sāpes, kas jāpacieš lai nesāpētu galva un reizēm dibens ;) un citas maigi intīmas vietas
nu, nezinu, jau tagad okupācijas lieta ir eskalēta līdz vājprātam. Trūkst vēl vietējais bronzas aļoša... un visādi šitādi nacionālie kadri - kuriem pretī ir tikpat nacionāli krievi (skat. SC un uzvaras pieminekļa svinības) uz to pusi arī ved.
NOPE - pietrūkst robokopu brigāde, kas reizi gadā atskalda smadzeņpodus visiem, kas izdomājuši iziet ielās protestierēt ;)
| From: | junona |
Date: | September 17th, 2011 - 08:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Good morning! Pirmkārt, kaut tajās pašās gudrajā galvās palasi, ko tās jaunās sejas raksta. Par oļugarhiem runājot, tad ko teiksiet par veco reketieri Beslanu?
par to ka stāstītājs reizēm nobīstās no sava šausmu stāsta esi dzirdējis - lūk, manī rodas "ašššociācijas" ;)
Nu, ja ir enerģija ko tētēt...
Sāk šķist, ka tie pārējie bez Viagras un kādas spalvainas pakaļas sabučošanas gluži vienkārši nespēj.
labi, teikšu īsi - viņi nepārstāv vērtības, kuras man kā cilvēkam un pilsonim ir būtiskas.
Tiesa, šīs vērtības nepārstāv arī gandrīz neviena cita no partijām (ar kkādām atsevišķām epizodēm dabībā vai personālijām), līdz ar ko šai apvienībai nav nekādu atlaižu manās acīs nedz jaunības, nedz neiesaistības u.c. lietu dēļ. Kā arī, daļu no tiem puišiem ir nācies dzīvē sastapt, nu, un vnk ir tā, ka es negribētu, lai "pār mani valda" vai manā vietā atbild, lūk, šie te konkrētie cilvēki.
"gandrīz neviena cita" ir atslēgvārdi
tāpēc ieslēdzam kalkulatoru un rēķinām, kurai partijai ir mazāk to punktu, kurus es personīgi neatbalstu vai arī kaismīgi iebilstu pret.
Akceptējama metodoloģija. Taču tas neizslēdz iespēju izmest savu balsi par partiju, kas nekur netiks, un tas, savukārt, man principiāli nav pieņemami. Tādēļ savu lēmumu balstīju arīdzan uz prognozēm (kas, kā skaidrs šobrīd, ir piepildījušās), kāds būs potenciālais spēku samērs starp partijām. Un, protams, viena, bet man ļoti būtiska partijas apņemšanās, kas manā skatījumā vispār padara jēgpilnu visu pārējo, ja tā tiks realizēta.
Zināms procents nacionālistu ir normāls katrā sabiedrībā. Interesanti, kādiem tiem jābūt, lai tie neizraisītu pretestību un nepatiku paši savā tautā?
tādiem, lai "patriotismu" spētu ieraudzīt arī 21.gs. dzīvojošu cilvēku izpildījumā, ne tikai atskatoties uz senču pīšļiem.
OK, ja mēs aizmirstam uz brīdi par esošajām partijām, kustībām, sektām un domubriežu grupām, kādi būtu tie modernie, 21. gadsimta nacionālisti? Ar kādām idejām tiem būtu jānāk?
es nemāku un negribu atbildēt, kāds ir 21.gs. nacionālista ideāltips, jo man tas būtībā neinteresē. Bet es zinu, ka pati esmu gana patriotiska un lojāla šai valstij - es šeit mācos, strādāju, maksāju nodokļus, audzinu savu bērnu, ar ārzemēm pinos, vienmēr pieturot vienu kāju te un mēģinot kādu tur iegūtu labumu padalīt un nopludināt arī tetan, bieži vien daru darbus, atbalstu un iesaistos (sociālais aktīvisms, brīvprātīgā līdzdalība) bez kādas papildus samaksas, bet ar mērķi atbalstīt un uzlabot. Cenšos būt laipna pret līdzcilvēkiem, uzklausīt, mēģināt saprast u.t.t., u.t.jp. man šķiet, ka tas ir gana daudz, lai liecinātu, ka šī valsts man nav pie pakaļas, arī bez pastalām, sadancī iešanas svētdienās un "mēs sitīsim tos utainos" dziedāšanas pārtijos...
tādā ziņā man patika Nīderlande, kas par savas zemes identitāti bija paradījusi atvērtību pret visiem. Tiesa, cits jautājums, kā šī strātēģija funkcionē ierobežotu resursu apstākļos, kad sākas cīņa un tiek meklēti "mūs" vienojošie atribūti, uz kuru pamata izslēgt "jūs", bet visādi citādi man simpatizē princips, ka par savu identitāti var pieņemt sev tīkamas vērtības.
Nīderlande arī mainās. Multikulturālisms pamazām zaudē pozīcijas ne tikai Nīderlandē un vietā nāk integrācija.
tāpēc jau es runāju pagātnes formā; pirms krīzes, kad nebija vēl noēsti valsts uzkrājumi, stāvoklis bija tuvu ideālam, tagad, protams, arī panesas policejiskums, nacionālisms etc. ... | |