šodien izgāju pastaigāties dienas dusas nēzdogā. apjautu, kāpēc tas nav ērti, jo tā ir kaut kāda līdzība patiesībai, reālajai situācijai, reāli neērta un iritējoša pie kaut kādiem parametriem. var attēlot vārdos virsējo kārtu, kā es gāju un kādas bija mājas, čista to virsma ķieģelis vai metāls, stiklā iekapsulēt kaprons vai čiekurs, piemēram, bet tam visam apakšējie slāņi nē jau patiesībā visas tās idilles, kas apjož karalaukus un nevar īsti notrāpīt lai t veida lielais kapitālais T veids būtu arī ar pamatni apakšā nevis tāds, ka var saļodzīties un atkrist pekām aukšā. tā es šodien domāju un burtiskā saule to gluži pamato. nevar jau visu sazipot uzreiz un es šodien jūtos kā henrija millera tēls, tāds, kurš nepievērš manību buldozeram un arī nekaitinās no ierobežotās iespējas tapt samalts uz cepļa. es gaidīju rudzu laukus ar krājkasi padusē un dienas dusa to atnesa ar kartonā ietītu avīzi. es gribētu varbūt kādrezi būt pareizticīgais, bet tikai ar lētticīgu nosacījumu būdiņas izskatā uz izkapts atplēstās vēnās ne gluži varbūt tik barbariski, bet, piemēram, ar kapronu var draudzēties entās līnijās un drupačas bārstīt par pabērniem un kodolīgiem sarunu biedriem, kuru valdzinājums iziet ārpus aģentūru un stabilizācijas iekārtu robežlielumu kailajiem nuja tas jau ar staba galu sasaucas un es gaudoju līdzi munameģim, kura gan tā negribēt atspoguļoties monmartras bezdelīgu vācelē un gaidītu plūstošas smiltis aiznesam tuksneša sienagubā un gaudojam gaudojam ikreiz, kad piestāj vilciena sastāvs tajā var iekapt pa malkam un guberņa atviegloti pūš dūmu stabuli vieglās nervu trīsās un gugenotu pieklusinātās valstībās. uz dusu