Nobijos būt te.
Vakar virtuālā sarunā viens paziņa izmeta frāzi: "Šausmas, labi ka es nekur savus privātos sūdus publiski nemētāju." Man gan liekas, ka tie mani 'sūdi' nemaz tik ļoti mēslainai nelīdzinās. Bet šodien es iedomājos, ka rakstu lietas, kuras skaļi nesaku. Ok, kamēr mani te neviens nepazīst, paliek cerība, ka tas nevienu neinteresē. Un, ja kādu arī interesē, tad līdz šim tikai datorformātā vai ierakstoties par manu draugu. Tam gan apsvērumi varētu būt visdažādākie, tai skaitā man nesaprotamie. Publiska dienasgrāmata nav droši. :P Un tā kā mana drošības mānija pāris pēdējo dienu laikā augusi ģeometriskā progresijā, tad sēžu un lauzu rociņas, apcerēdama iespējamo evakuācijas plānu. Visticamāk, ka nekur tālu netikšu, bet būšu padomājusi. Tāpat kā, braucot mašīnā apjēdzos, ka pusstundu esmu štukojusi, kā pareizāk būtu rīkoties, ja nejauši sanāktu iebraukt Daugavā, kā arī to, vai man pēc tribīņu sabrukšanas pūlim kustoties kopīgā ritmā, izdotos atrast zandales. Komiski. Mazliet. Ja vien bail nebūtu.