iz arhīva
Mēs ļoti bieži bijām gājuši uz to klubu – pirms kāda gada bijām tur gandrīz
katru piektdienu, dažreiz arī trešdienās. Jutāmies tur kā mājās, bija tik
pierasts, ka pat nemanījām apkārtējos cilvēkus, viņi saplūda kopā vienā lielā
masā, kas kustējās, dzēra, smējās, gāja mums garām - nepieskaroties,
netraucējot, apņemot mūs kā gaiss. Tas, liekas, bija tik sen.

Ar viņu uz turieni iet bija pavisam savādāk. Skatīties, kā viņa kāpj lejā pa
trepēm, kā pasūta dzērienu, uzsmaidot bārmenim, apgriežas un nopēta cilvēkus.
Pirms tam reizēm mēģināju iedomāties, kā viņa dejo. Sapratu, ka to nespēju.

Viņa nedejo.