Hronika
Man blakus iet večiņa ar diviem lieliem saiņiem un vēl smagu, piekrautu mugursomu. Aiz viņas steberē vecs vīrs un, rokas uz priekšu pastiepis, skaļi bauro: "Dod! Dod!" Un tajā brīdī, kad es jau domāju, vai nevajadzētu iejaukties, večiņa pagriežas pret mani un mīlestībā mirdzošām acīm tēlotās dusmās saka: "Nu, kā jums tas patīk? Viņš taču ir slims, gandrīz nevar pastaigāt, bet negrib pieļaut, lai es nestu smagas somas."

Es devos uz priekšu, atstādama viņus skaļi strīdamies (sieva beidzot laikam uzvarēja, un nabaga Valērijam nācās bubinot arī tālāk sekot viņai tukšām rokām), un nolēmu, ka šādas epizodes pat varētu atjaunot manu ticību cilvēcei. Varbūt. Iespējams. Kaut kad.