man dažreiz apnīk institucionalizēt brokastis. kāpēc tās nevar notikt spontāni? kad tā notiek, es sūdzos, ka tiek grauta pastāvošā kārtība, tai sekojošā disciplīna un izrietošā prāta stabilitāte, kas nes sev līdzi kreatīvas parādības - te jau pat vairs ēst negribas, tāpat slikti paliek. šeit es esmu kā mašīna ar lielajiem riteņiem, kas brauc sacensībās pāri citām mašīnām ar mazajiem riteņiem un tā kūļājas, ka benzīns tiek ārā pa nepareizo šķirbu, saiet karboratorā un mašīna noslāpj burtiski vēl lidojumā