Diena, kad es atdotu abas karaļvalsts puses, savu labo roku, aci un dvēseli piedevām par kādu vienkāršu apskāvienu no vienalga, kā, ka tik nesmird un neizraisa kādas pretīgas sajūtas. Nekādus vārdus man nevajag, vnk gribu kādas 5 min sajust apskāvienu un drošības sajūtu sev apkārt. Es vēlētos, kaut man būtu tā jaukā "māmuliņa" pie kuras varētu aiziet, izraudāties un dabūt to apskāvienu, ko tik ļoti kāroju, ko tik neizsakāmi vajag, jo šķiet, ka es knapi velkos. Bet esmu audzināta būt stipra, esmu audzināta, ka raudas vai vājums dabūn siksnu, un lai cik cenšos es nespēju atcerēties nevienu apskāvienu, kas bija pirms Lauras 8. klasē, savu apjukumu par to, kas viņai bija tik ikdienišķs un man nepierasts. Es neesmu labs cilvēks, bet šobrīd viss ko es vēlos ir viens apskāviens, kura dēļ es atdotu jebko, bet tai pat laikā tā nav taisnība, jo lepnums neļauj nevienam palūgt kaut ko tik jocīgu un es turpinu raudāt no tukšuma un noguruma, kurā esmu. Lūdzu, vienu apskāvienu, vienu siltu, mīļu apskāvienu no jebkā, lūdzu.