visa āra pilna ar siļķēm, tās īd un trinas gar tumsu, kamēr laternu gaismas tās nesagriež tievās, staipīgās zeķēs es šito ilgāk neizturēšu un došos mežā kā patagonijā, lai slepkavotu zvērus un dedzinātu kokus, visu faunu izārdītu kā māllēpes tās man lūgsies piedošanu un es sapratīšu savu īsto dabu, ka daudzi nav novērtējuši padomju skolas gadus un visiem būs vēmekļi pie mutes karāsies kā šūpoles par trim latiem un domas pārvērtīsies medūzās, kas kakās uz galvas ateistiem un dienasnaudas baravikas gavilēs pār nēzdogiem, kuri sevī nesīs tikai beigto un laudanums mūs sakapās uz šosejas izspārdīs kā kaku pa miestu un mielasta mārtiņš desiņas un cīsiņš daudzi draugi saradīsies tirgus placī un griezīs viens otram kājas ar saplēstām pudelēm stikliem ārvalsu valūtas monētām kaut nu piepildītos tas tranšeju sapnis, ka katram virsniekam ir sievā zobubirste un kadiķa zariņš, lai pavilktu sev paralēles apakšā un lūgtu dievu uz visām citām pusēm par puscenu un diedelnieku mielasta mārtiņš pārnācis kaleidoskopiskās acīs ierauga murgu mutautu kā izrakstītu ausekli norimis klauves sirdī padējies neirostēniķis un tagad gulbis nevar lidot var tikai griezt žiletes ārā no oderes, lai var veikli visu samainīt vietām un melot melot melot turpināt līdz baltām dienām