Dilārdas lasīšana brīžiem vairāk atgādina darbu vai skatīšanos okeānā: teikumi skan skaisti un tā kā šķiet jēgpilni, taču lappuses apakšā attopies, ka pagājuši jau desmit gadi, un tev nav ne mazākās nojausmas, kā esi pamanījies tos palaist garām. Tāpat arī stāstā. Vari pārlasīt, pēc katra teikuma iedurot smadzenēs adatu, lai saglabātu koncentrēšanos, bet vari arī piekāst visu un ļaut viļņiem laisties pāri. Autore atbalsta pirmo pieeju ar nelielu izmaiņu: pēc katra teikuma vēlams uzkāpt kādas kāpas augšā un stundu skatīties uz jūru, tāpat kā to pēc vīra zaudēšanas sāk darīt romāna protagoniste. Viņai tas dod milimetru apskaidrotības četrdesmit gados, bet ar to pietiek, lai skaidrība lītu pāri malām - cilvēki tak ir vēl daudzkārt mazāki.
Protams, es to nedarīju. Lasīju grāmatu vilcienā, un man šķiet, ka līdzbraucēji nesaprastu kāpelēšanu pa soliem. Reizēm vaikstījos, kad šķietami sarijos ūdeni, citreiz patiešām nācās pacelt galvu un skatīties uz neredzamo jūru aiz loga. Līdzīgi kā ar Ābeli, taču ar labvēlīgāku proporciju. Te vairāk vietas elpošanai, un straume tomēr visu laiku sagādā jaunu ūdeni, neļauj tam sastāvēties un sasmakt. Lasīju, ka no ~1200 lappusēm romāns saīsināts līdz pašreizējām 150+. Tāpēc stāsts ir visnotaļ maktens - vesela bohēmistu komūna tajā dzīvo uz smiltīm, pamanās tajā pavadīt piecdesmit gadus, dēls izaug un pamet vecākus, gargabalu dzejnieks pāriet no vienas sievas pie otras, pie trešās, smiltis kustās, dzīves mainās - taču izstāstīts uzvilnījumos. Te dažas ainas, tur, piecus gadus vēlāk, vēl dažas. Iekšējā loģika tomēr lielākoties saglabājās. Tāpat kā iekšējs satraukums, jūtot smilšu slīdēšanu zem kājām un visu veco baiļu viļņa atgriešanos. Ja vēl nebūtu moralizēšanas un vairāk peldošo baļķēnu, pie kuriem pieķerties...
PM aizpeld līdz B
Tags: atz_b, divās rindkopās, zamerika
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}