kad nu citi par gastronomiju, es ar, es par savu gavēni. katram ir tiesības uz savējo. manas bērnības draudzenes katoļu mūķenes klosterī jāatsakās no tā, no kā visgrūtāk atteikties, nē, to es nevaru, tad man vajadzētu atteikties no kafijas, šokolādes un siera. nē, nē, nē. vārdu sakot, atteicos no tā, no kā man nepavisam nav grūti atteikties, bet par ļaunu nenāk: nelietoju alkoholiskus dzērienus, neēdu kartupeļus (varētu domāt, ka parasti es šos ēdu, hihi), maizi un iespēju robežās citus miltu izstrādājumus (šito esu pārkāpusi caur trim Rūjienas dzērveņu saldējumiem, ko lai dara, ja mīļākais saldējums ir miltu turziņā, un veģetārajiem japāņu pelmenīšiem Kabuki, ko lai dara, ja man visu laiku gribas tikai kaut ko siltu un veģetārietim tur lielas izvēles nav). Vakariņās cenšos ēst tikai augļus - mango un granātābolus. Bet par to, kādi daudzumi halvas, rūgtās šokolādes, biezpiena sieriņu un siera manī pazūd starp ēdienreizēm, labāk grāmatvedību nevest. Šodien biju aizminusies līdz skajam, itin kā, lai pārbaudītu kāda ekzōtiska augļa turesmību, turesamības fakta nebija, toties bija, vai nav nelieši, neticams mana gandrīz paša mīļākā siera piedāvājums, Gruyere teju pakaļ sviež. Paņēmu gan pašu mazāko gabaliņu, goda vārds, bet arī tas bija pietiekami liels, lai viena mājsaimniecība ar to varētu pavadīt dažu labu laika sprīdi, nu ja, šitai mājsaimniecībai vairs nav, ar ko tos sprīžus pavadīt...