Mani tā forši ignorē. Es tomēr laikam nespēju ietilpt līdz vēliem vakariem saplānotajā atvaļinājuma dienu grafikā.
Es jau nebūšu tas, kas uzbāžas.
Kaut gan... Tas jau sākumā bija samērā loģiski sev jāiestāsta, ka nav ko sacerēties, ja meitene (sieviete?) ir piecus gadus vecāka. Bet tā taču ir? Vismaz attiecīgajos 20 un 25 gadu vecumos.
Da nē. Ne jau gadi traucē. Nu besī man, ka viņa jau ir tik ietekmīgā amatā un īstenībā jau tuvu savas karjeras virsotnei, kamēr es... Nu jā, students. Un vēl ilgus gadus tāds palikšu. Visu čakarē šīs divas pilnīgi citādās pasaules, kurās dzīvojam.

p.s. pēc kādām 10 min : vecie šlāgeri biedzās (jo tādi man datorā ir minimāli), tāpēc sāku klausīties draugu mūzikas sadaļā Santu Zapacku un Hariju Ozolu. Un atkal iedomājos, ka man tas patīk, ko viņi dzied... Nu sviests. Tas varbūr ir tā iespaidā, ka pirms vairākiem mēnešiem nācās ceļā no Talsiem līdz mājām to albūmu kādas 3 reizes dzirdēt. Norakstīju toreiz to uz to, ka es jutos baigi labi pie tik jauna autiņa stūres, piedevām bija superīga stereosistēma. Bet tagad tāpat patīk. Ai, nu pofig.