nu nē, es tomēr gribu kaut ko te irakstīt. piedošanu.


un beidzot es tikšu prom, uz cēsīm, jau parīt. tāds prieciņš. :)
un mēs gulēsim dārzā, teltī. un apkārt neviena nebūs. mēs runāsim daudz un es beidzot tev izstāstīšu visu, un pateikšu visu ko domāju. un nebūs nekāda sasodīta toma, kurš tevi pārtaisa par briesmīgu cilvēku, vismaz tās 2 dienas tu būsi mana, tāda kā agrāk. :)

un vēl es tās dienas aidu, jo man gribās redzēt ko viņš darīs, kad es nebūšu pie kompja vislaik. tad vēl gribēs ar mani runāt un satikt?
mjā, interesanti būs.. *ļauns smiekliņš*


un tagad man skan avenged sevenfold- afterlife, tik jauka dziesma, liekas kaut kur dzirdēta, bet laikam jau nav..
nezin` kāpēc tādu jauku noskaņu rada. :)


un tagad man gribās karstu piparmētru tēju krūzē, gulēt pļavā un skatīties debesīs.tumsā.
vai arī kā ziemā. livigno. metru dziļās kupenās, puteņa laikā, gulēt, smieties un sajust to jocīgo sajūtu kā sniegs krīt tieši acīs. :)

un man atkal nāk baigās domas virsū, bet ne tādas no kurām rodas gruziens, bet tādas jauko atiņu domas, par kurām gribas pasmaidīt un atgriezties tajās.^^



un šoreiz es pat nepārlasīšu ko uzrakstiju, varbūt tur ir kļudas, varbūt nesakarīgi teikumi un nepabeigtas domas, bet lai paliek, es negribu neko labot. varbūt kādreiz, droši vien pat rīt pārlasīšu.


un man patīk manas istabas gaisma, tāda mājīga. rada tādu jauka vakara noskaņu, kad nāk miegs, bet galīgi negribas iet gulēt, jo kaut kas vakaros ir tik lielisks, ka negribas to sajūtu nomainīt pret miegu.







bet tomēr es beigšu rakstīt, laikam jau gana gari sanāca, bet es neiešu vēl gulēt, ir pārāk jauki.
es tikai pasēdēšu, paklausīšos mūziku un paskatīšos lampiņās. *giggle*