daudzi sapņi samaisījās kopā. Būtu jau tikai labi, ja sapņi. Bet viņiem pievienojas realitāte un es lasu grāmatu, kuru nepazīstu. Sajūta, ka vārdu redzi, bet saprot tikai mirklī, kad tas ir izskanējis no sapnī ielauzušās realitātes mutes.

Jēla mute ar rozā zobiem.

grobējās teikt visu, kas uz sirds. Aizmigu. Pamodos un izlasīju par spguļlatēla es un ego. Tā neesmu es. Tu neesi tu. Mēs esam citi. Sevi ieraudzīt ... nezinu, vai kādreiz varēsim. Būtu vienkārši neskatīties spogulī un domāt, ka esam uz ceļa, kas ved uz atslāņošanos, atbrivošanos, kas ļaus kļūt patiesiem un vienkāršiem. Ne-e. Nekā nebija. Spoguļu nebūs, bet būs mūsu vēlme izskatīties kaut kā. Kaut kā tā, kā paši vēlamies. Būs neapzinātas roku kustības un matu sakārtošanas, rūpes par zobiem un elpu, uztraukšanās, vai uz sejas nav kāds milzīgs kļeksis un vai drēbes pārāk ļoti nesmird. Ne-e. Mums tas vēl nesanāks. Un tam, kam sanāks, tas būs tik tālu izstumts no vides, ka viņš neeksistēs. Eksistējam tik ilgi, kamēr par mums domā. Kaut vai mēs paši.

Nez kāpēc, ir cilvēki, kuriem šķiet, ka aizmirst par sevi ir solis uz priekšu, atklāsmi, templi. Man šķiet, ka viņi ir sajaukuši vai pārspīlējuši domu.

Dzīve ir plūdums, dzīve ir pastilīns mūsu katra rokās. Ja ilgi ar to neko nedara, tā sakalst un ieņem to formu, kura tīši netīši veidojas, daudziem bezformas plastilīniem vienā katlā spaidoties. viesn iesit rievu otra sānos un veidojas labklājība un nabadzība, veiksmes un neveiksmes. Tās ir mūu sacietējušās domas, ilgas uns apņi. Jo ilgāk sastingumā, jo grūtāk masu padarīt siltu un veidojamu, jo grūtāk izrauties no ieķepušajām pārējām bezformu ķermeņiem.

Elpot ar siltu dvašu uz taviem pirkstiem un saraustīties ik mirkli, kad pirksti skar ādu.