Māmiņa mokās ar bezmiegu, jau 6 augšā 7dienas rītā.
Vientuļa viņa mums tagad. No mīļotā šķīrās un tagad ir tik darbs un mājas.
Viņa ar nekad nav bjusi diez ko sabiedriska, kaut ir gana jauna, skaista, gudra...
Brīžiem gribas pabakstīt un teikt.. pasaulē tak ir tik daudz kā interesanta, bet redz viņa jau
tik par to mīlestību domā. Protams, ir gana nepieklājīgi salīdzināt manas bērna domas ar viņas.
Bet es tā noteikti negribu, es gribu lai mani papildinā kāda,nevis balstīt visu savu dzīvi tik uz kāda
rokā/pleciem.
Vai tā mīlestiba ir kā inde, ja reiz saindējies nekas cits šai pasaulē vairs nav gana labs ?
Jāiet nu man gulēt.