Aleine in Bonn L
par vāciešu vainas apziņu un ne tikai...


šodien, tikko būtībā, nsokatījos vācu un lietuviesu kopdarbu "Ghetto" par Viļņas ebreju getto rajonu. gulēt ilgi vē nevarēšu aiziet, tāpēc arī miegs nenāk un varu te pafilosofēt.

vispār smagi. vācietis laikam nekad nevarēs teikt, ka ir lepns ar savu valsti, jo šis Hitlera rēgs viņiem vienmēr līdzi iet. un skolās, sākot jau no pamatskolas to vien tik borē. tāpat kā mums ar komumismu un slikto staļinu. runājot ar vienu Beļģi, kuram tēvs ir vācietis, tāpēc viņs te dzīvo, pacēlās mums tā saruna. īpaši tāpēc, ka viena meitene, kura pirmajā kursā mācās, pēc filmas noskatīšanās teica, ka viņai nepatīk vācu filmas, jo visu laiku viens un tas pats. mēs slikti, mēs vainīgi bijām, tāpēc jums jāstaigā nokartām galvām un jājūtas visu laiku vainīgiem. un tā, piedodiet par teikumu, izaug garīgi sakropļoti cilvēki. es necenšos noliegt, ka ir jāatceras vēsture, jāpiemin un jāgodā tie, kas cīnījās par latviju. esmu lepna par valsts vēsturi, esmu lepna, ka esmu latviete, bet man šķiet, ka latvietis, gan mazāk kā vācietis, bet ir iegrožots savā pagātnē. neko jaunu nedara, nevar piedot un uzturēt normālu dialogu, jo nemitīgi jūtas apbižots un aizvainots. un te nu ir tā dilemma, ko es nekādīgi nevaru saprast, kurā brīdī tu skaities patriots un cieni pagātni un kurā brīdī, par biedrošanos ar krievvalodīgajiem sāk uzskatīt par neo-komunista un valsts nepatriota izpausmi, vēl vairāk, senču ciešanu noniecinātāju. latvijā lai gan pilnībā tā vēsture vēl nav izpētīta, tāpēc jau arī vēl ir kā ir, ka neko īsti nesaprotam līdz galam.

bet nu, ne jau mums tā lielākā problēma, ar tiem vāciešiem ir galīgi traki. jaunieši jūtas nelaimīgi, viņiem jau apnicis. tik skaista, sakopta zeme. bet, rētas laikam neizdzēšamas.

jādara kā Rūdis teica, domā par mani pirms ej gulēt [tas sakarā ar to, ka sūdzējos viņam par to, ka man nošauto filmas ebreju sejas murgos rādīsies]



vakara saruna ar Aismu - zinājāt ka tuncis [varbūt tā bija menca] nomirst, ja apstājās [t.i. vairs nepeld]??