Skatos nejūtīgajā pulkstenī, kas ar ironisku smīnu rij manas minūtes, stundas, manu laiku, kas šobrīd tik dārgs. Bez kādas sirdsapziņas tas groza un maina ciparus kā tam tīk, bez jeb kādas žēlastības.
Nē, nē, nē... Tā esmu es, kas rauj no pulksteņa mehāniski tikšķošās sirds laiku, un nicinoši nosviežu zemē kā grašus pie ubaga kājām.
Tas manī ierūsējušais miers, tam jādara gals... Tas grauž..