Es neticu, ka stāstu trūkumā (?) °jauno rakstnieku"(tm) veikumos vainojama nepietiekamā dzīves pieredze (skat., piem.,
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
rt komentāru Dienai par Prozas lasījumiem vai Ikstenas sleju dienā par Hamsundienām). Jau pirmajos 20-25 dzīves gados ikvienam sakrājas pietiekami daudz tēmu, notikumu un parādību, lai visu turpmāko dzīvi varētu veltīt to aprakstīšanai. Pat lielās tēmas vien: sākotnējā sevis apzināšanās, pasaules iepazīšana & tās sekas, cīņa par iekšējo neatkarību, nevainības zaudēšana, pirmā saskarsme ar ārpasauli, "pieaugušo dzīves" uzsākšana... Un ikvienai no tām ir hvz cik apakštēmas un ar katru no tām saistās virkne notikumu & stāstu. Jā, vēl daudz vairāk tēmu jaunībā ir slēgtas. Taču tās nav pārākas vai sliktākas - vienkārši katrā dzīves posmā vairāk vai mazāk piemērotas.Protams, pieredze ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem labu stāstu veidošanai. Taču ne kā piedzīvotie aprakstīšanas vērtie notikumi, kas dod (drīzāk šķietamu) izvēles plašumu, bet gan pieredze kā prasme šķirot būtisko no nebūtiskā, spēja ieraudzīt neparasto ikdienišķajā un kopīgo atsevišķajā. Bez tā visa stāsts nepaceļas pāri vienkāršam, tikai autoram interesantam notikuma aprakstam. Bet lai tas notiktu, ir nepieciešamas plašas zināšanas visās iespējamajās jomās un prasme tās izmantot, kas rodas tikai ar laiku - un darbu. Gan rakstīšanas, gan lasīšanas, gan vērošanas, gan domāšanas, gan dzīvošanas.
Arī aklai vistai, protams, reizēm patrāpās pa graudam. Bet uz to paļauties nevar, tāpat kā nevar paļauties, ka mērkaķošanās pie klaviatūras radīs Hamletu. Pat ja mērkaķim ir piedzīvojumiem un pieredzējumiem bagāta dzīve aiz muguras. Stāstu daudzums neko nenozīmē bez prasmes tos sajust un izstāstīt. Un, jā, tā galvenokārt ir prasme. Spējas galvenokārt ietekmē prasmju veidošanos.
Comments
|
Tā patiesībā varētu būt laba doma :)
(Reply to this) (Parent)
Man šķeit, ka šodienas cilvēkam ir pārāk saskaldīta domāšana & apziņas struktūra.
Cilvēki vairs īsti nemāk vipārināt savu skatu uz pasauli.
Savukārt saskatīt skaisto sīkumos ir grūti, jo viss zib gar acīm. Lai saredzētu svarīgo detaļās ir vajadzīga iedziļināšanās.
Cilvēki vairs īsti nemāk vipārināt savu skatu uz pasauli.
Savukārt saskatīt skaisto sīkumos ir grūti, jo viss zib gar acīm. Lai saredzētu svarīgo detaļās ir vajadzīga iedziļināšanās.
(Reply to this) (Thread)
|
Trū, bet iedziļināšanās tomēr pamatā ir atkarīga no vēlmes iedziļināties. Ja tāda ir, gan jau iespēja atradīsies arī mūsdienās. Pat ja apstrādājamās informācijas apjoms ir bezjēdzīgi pieaudzis un izpleties, pāris soļu atkāpšanās un skats no malas palīdzēs gan sakārtot to, gan atrast jēgas dziļumus, imo.
(un saskaldīts/sadrumstalots vēstījuma veids patiesībā varētu būt itin interesants, ja beigu galā no tā kaleidoskopa ir kāda jēga)
(un saskaldīts/sadrumstalots vēstījuma veids patiesībā varētu būt itin interesants, ja beigu galā no tā kaleidoskopa ir kāda jēga)
Redzi, nedaudz ar šaubām skatos uz šo iedziļināšanas/vispārināsanas spēju.
man šķiet, ka mūsdienu jaunajiem autoriem šīs spējas ir ārkārtīgi notrulinātas.
Tev pašam ir viegli? Man piemēram nav.
---
Kaleidoskops ir kruta lieta, bet tur jābūt spēcīgam vispārināšanas momentam vai arī savstarpējas saistības veidošanai. Tas laikam ir puslīdz tā, kā es redzu pasauli & cenšos par to domāt/rakstīt.
man šķiet, ka mūsdienu jaunajiem autoriem šīs spējas ir ārkārtīgi notrulinātas.
Tev pašam ir viegli? Man piemēram nav.
---
Kaleidoskops ir kruta lieta, bet tur jābūt spēcīgam vispārināšanas momentam vai arī savstarpējas saistības veidošanai. Tas laikam ir puslīdz tā, kā es redzu pasauli & cenšos par to domāt/rakstīt.
(Reply to this) (Parent)
Eēēē, es jau teiktu, ka nevis pieredze kā tāda ir vērtība, bet pieredze tipa "bļ., es savos 19 biju tāāāāda dura, bet tik aizkustinoši!!!"
Es varu rakstīt par to, kā man bija 19 gados (nu nekas jau īpašs tā konkrētā pieredze nebija), bet nevarētu rakstīt par to, kā ir sēdēt ar pēcsnovborda sāpošām rokām pie datora, kamēr meita bļauj pēc "filmas ar briesmoņiem", lai arī otro pieredzi es atceros (dabiski) labāk un ar daudz vairāk sensorām detaļām.
Es varu rakstīt par to, kā man bija 19 gados (nu nekas jau īpašs tā konkrētā pieredze nebija), bet nevarētu rakstīt par to, kā ir sēdēt ar pēcsnovborda sāpošām rokām pie datora, kamēr meita bļauj pēc "filmas ar briesmoņiem", lai arī otro pieredzi es atceros (dabiski) labāk un ar daudz vairāk sensorām detaļām.
(Reply to this) (Thread)
Pieredze kā dažādu pieredžu kombinācija, kritiska izvērtēšana un laika faktors (t.i., es zinu, ar ko tas viss beidzās).
(Reply to this) (Parent)