te

peacemaker @ 02:39 pm: stāsti & pieredze
Es neticu, ka stāstu trūkumā (?) °jauno rakstnieku"(tm) veikumos vainojama nepietiekamā dzīves pieredze (skat., piem., rt komentāru Dienai par Prozas lasījumiem vai Ikstenas sleju dienā par Hamsundienām). Jau pirmajos 20-25 dzīves gados ikvienam sakrājas pietiekami daudz tēmu, notikumu un parādību, lai visu turpmāko dzīvi varētu veltīt to aprakstīšanai. Pat lielās tēmas vien: sākotnējā sevis apzināšanās, pasaules iepazīšana & tās sekas, cīņa par iekšējo neatkarību, nevainības zaudēšana, pirmā saskarsme ar ārpasauli, "pieaugušo dzīves" uzsākšana... Un ikvienai no tām ir hvz cik apakštēmas un ar katru no tām saistās virkne notikumu & stāstu. Jā, vēl daudz vairāk tēmu jaunībā ir slēgtas. Taču tās nav pārākas vai sliktākas - vienkārši katrā dzīves posmā vairāk vai mazāk piemērotas.

Protams, pieredze ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem labu stāstu veidošanai. Taču ne kā piedzīvotie aprakstīšanas vērtie notikumi, kas dod (drīzāk šķietamu) izvēles plašumu, bet gan pieredze kā prasme šķirot būtisko no nebūtiskā, spēja ieraudzīt neparasto ikdienišķajā un kopīgo atsevišķajā. Bez tā visa stāsts nepaceļas pāri vienkāršam, tikai autoram interesantam notikuma aprakstam. Bet lai tas notiktu, ir nepieciešamas plašas zināšanas visās iespējamajās jomās un prasme tās izmantot, kas rodas tikai ar laiku - un darbu. Gan rakstīšanas, gan lasīšanas, gan vērošanas, gan domāšanas, gan dzīvošanas.

Arī aklai vistai, protams, reizēm patrāpās pa graudam. Bet uz to paļauties nevar, tāpat kā nevar paļauties, ka mērkaķošanās pie klaviatūras radīs Hamletu. Pat ja mērkaķim ir piedzīvojumiem un pieredzējumiem bagāta dzīve aiz muguras. Stāstu daudzums neko nenozīmē bez prasmes tos sajust un izstāstīt. Un, jā, tā galvenokārt ir prasme. Spējas galvenokārt ietekmē prasmju veidošanos.