gribu ielīst alā
un paslēpties

visas tuvumā zināmās, tādas kā,
zaķa, bebra un ūdensžurkas neatbilst maniem izmēriem

varbūt pat tai nav jābūt alai
drīzāk kādam zemes pleķītim, kurā nokļūstot

raizes un drūmums pazūd
kur nav neviena cita un nav jādomā par tiem visiem cilvēkiem
it kā pazīstamiem, nepazīstamiem un tā tālāk

gribu atgriezties pie meditācijas, bet nevaru saņemties
gribu nerunāt ar sevi un vispār
nepateikt to, kas vēlāk pašu tirda

šī ir mana laimīgā zeme,manas mājas
zelta vīrs blakus un nekas no tā nepalīdz
jo jūtos pavisam viena sevī ar savu nelaimes sauju
sauju, kas liek rīt smiltis, kas kā mīksti putekļi virmo pa gaisu
un iekļūst elpceļos, aptumšo un smacē

trūkst gaismas
/pirmsdzimšas depreššan/