talka Košragā
mēs pavisam bijām 10, "kas viens otra nenodod". iestādījām kopā ap 20 ķiršu, plūmju un aveņu stādiem, pats process arī bija gana interesants- no sākuma izrok ap 70cm dziļu cilindrisku bedri (koniska, kas sanāk vieglāk, neder), tad bedrē iegāž aptuveni spaini zāģu skaidu, lai pie koku saknēm vienmērīgāk mitrumu uzturētu. tad iemet tādu labu slānīti mēslu un pastampājas ar kājām pa virsu, lai gaisa burbuļus izspiestu ārā. tad iemet pāris lāpstas melnzemes un tad jau arī, uzmanīgi pieturot jauno stādiņu, tā saknes tiek noklātas ar melnzemi un pieblietētas. tā kā man bija visgumijnieciskākie zābaki, tad mēslu un zāģu skaidu piemīdīšanu nācās veikt man. vēl bez kokiem sarakām arī kādas 40 bedres sētas mietiem, ar sarakto zemi izlīdzinājām mežacūku izrakņāto teritoriju, sagrābām kritušās lapas un aizvilkām uz ugunskuru visu drazu, kas radusies meža tīrīšanas un izciršanas rezultātā. visā visumā diezgan liels darbs padarīts. ā, un vēl šodien jūrmalā pielasījām 3 lielas saldējuma kastes ar gliemežvākiem- izmantosim telpu uzsmucināšanai. un tas viss vakar notika burvīgā saulainā laikā un draudzīgi darbīgā atmosfērā. abu dienu lielais meistars bija Čiko, kurš lika lietā savu pavārmeistarību gan karstvīna gatavošanā, gan arī pie pusdienām, biezā slānī svaidīdamies ar timiānu, baziliku un daudziem citiem garšaugiem, kuru nosaukumus es kā neprofesionālis neatminos. un tad vēl burvīgā vakara pirtiņa vēsa Tērvetes alus un saviesīgu sarunu pavadījumā, vienkārši brīnišķīgi!

kopumā divarpus brīnišķīgi pavadītas dienas foršā kompānijā un ar lieliski padarīta darba sajūtu. un tas viss man piedevām atsauca atmiņā bērnību, kad mēs ar māmiņu un māsu tēta (viņš bija profesionāls agronoms) virsvadībā centīgi apsaimniekojām divus mazdārziņus. nostaļģiska sajūta. iedomājos- varbūt turpmāko dzīvi pavadīt kā lauksaimniekam? vismaz darba rezultāts atšķirībā no IT industrijas ir skaidri saskatāms...