Rīga. Nezinu. Dienā bija vēsi. +2 °C. Dienas ilgums: 8h 25min.

Klausos annijas lenoksas kaucamgabalu "why", joprojām nespēju sagremot pirmo sūdīgo vērtējumu, un principā labprāt kopš ilgiem laikiem piedzertos kā lops, izpīpētu pusotru paciņu cigarešu vienā naktī un, nu jā, izdarītu kaut ko tādu, par ko nākošajā rītā kauns. Par tiem nākošajiem rītiem runājot, es, starpcitu, pat neatceros, kad tā pēdējo reizi bijis, ka kauns par sevi.
Laikam pirms pusotra gada pēc literātu pēdējā brauciena uz Zvejniekciemu bija neērti par uzburto drāmu un pievemto guļamtelpu. No tāda viedokļa kaut kā skumji kļūt pieaugušai, gribas vēl padejot kādā jandāliņā vai izdomāt jaunu apzīmējumu pālim, bet vairs nesanāk, visu laiku esmu tāda kā aizņemta, atradušās citas prioritātes, liekas, ka naudu un laiku var novirzīt cēlākiem mērķiem, nu jā, bet ko gan es te aizbildinos, man laikam vienkārši vairs negribas. Šobrīd vairāk esmu aizņemta ar neko nerubīšanu tiesībās un faktu, ka kaut kur, ellē ratā, jādabū nauda krāsai, pretējā gadījumā mani nobeigs vajājošais popārta rēgs, kas neatstājos nu jau kuro dienu, lai arī popārts man nemaz nepatīk, un vēsā mierā var iet dirst ar visu savu endiju vorholu un līdzīgiem censoņiem.
Ak jā, apsveicu jūs svētkos, ja vien jūs tie, protams, saviļno. Mani, piemēram, ļoti saviļnoja tas, ka, izrādās, Lāčplēša diena nav brīvdiena, kam pateicoties man nācās vilkties uz angļu valodu. Nu ļoti saviļņojošs moments bija, kad vajadzēja piespiesties no gultas izkāpt. Nu jā, bet varbūt es zaimoju, tāpēc piedodiet man, grēciniecei, es taču tikai cenšos sevi sasmīdināt.