nenogurt
Gribu atpakaļ senos ģimnāzijas gadus. Kad likās, ka vajag tik mācīties, darīt visu, cik vien labi iespējams, un tad viss būs. Bija toreiz viss balstīts uz ideāliem un stereotipiem, bija jau. Bet tik un tā tas bija foršs laiks.

Nebija arī bijusi nekāda sirds laušana (kas, savukārt nākamajos gados visnotaļ daudz ko ietekmēja attiecībā uz vērtību sistēmu un nākotnes ideāliem; ar karjeru saistītie sapņi tika vairāk kā sačakarēti).
Saka jau, ka lielā dzīve kārtīgi aplauž. Bet tomēr. Lielākā daļa klasesbiedru tīri veiksmīgi realizē to manu "vajag tik labi mācīties un būs panākumi" taktiku. A kas man buksējis līdz šim? Neba nu lielā mīlestība vien visu sagrieza reiz kājām gaisā.

Uh, tādas nekonkrētās pārdomas. Nē, domas ir konkrētas, bet uzrakstīt nesanāk.

Bet pagājušo gadu tāfeli nodzēsu ar kārtīgi slapju švammi un tagad lēnām piepildu ar jaunu, absolūti citādu krīta kārtu. Piemetot vidusskolas ideālismu drusku bonusā, tomēr rāpjos uz priekšu. Un, ja izvēlētajā darba nozarē un visādi citādi apkārtējā vidē ar ideāliem būs kā būs, ieviesīšu tur savējos.

Vispār šādas domas un spītību tiekties un tiekties uz augšu rada darbabiedru brīžiem manāmais trulums.