Par galēju pasivitāti
Šodien mani nomāc pašas neapvaldāmā tieksme būt vienai. Nerunāt, nedzirdēt, neatbildēt. Pustransā plūst, slīdēt pa dzīvi, neaizķeroties, neapstājoties, neuzrunāta, nepieķerta. It kā kaut kas būtu noticis, it kā šodiena būtu ļauns murgs, no kura gribas aizmirsties, - bet nē, viss ir labi. Viss kārtībā, "vīrs, bērni, suns".
Ārpus mājas noslēpjos austiņās un ticībā, ka netraucē tos, kas ēd, guļ, lasa vai klausās mūziku. Netraucē tos, kam skatiens bruģī. Es, kas arvien dejo ielās, es, aiz kura smaida, es, kurš arvien lien no jūtu pelēcības laukā..
Ārpuses drūzmā sapludinu kontūras, no konteksta izlecošos elementus iekausēju atpakaļ bildē aiz stikla, filmā, grāmatā par pagājušo gadsimtu cēlākajiem cilvēkiem, pasakā, kur pat ikdienišķais ietērpjas svētuma, brīnuma, aizrautīga noslēpuma tērpā; viss ir kļuvis vienādi tāls un nekas nespēj manu uzmanību izaicināt. Pat sitiens uz pleca pamodina tikai pasakas sižetu, es esmu citur.
Bet kā lai nomierina, ko lai atbild, ja jautā cilvēks, kam atbilde ir sirdsmiera cenā? Kā lai paskaidro, ka jebkāda ārēja kustība - smaids, grimases, ārējas emocijas, kustēšanās, ieinteresētības izrādīšana - nešķiet nepieciešama, vēl vairāk, šķiet pilnīgi lieka un pretdabiska? Ka ķermenis atsakās klausīt, ka pavēles atsakās ceļot no vainas/pienākuma/veselā saprāta apziņas līdz kustību centram smadzenēs? Ka jāpārvar astoņtūkstošnieku grēda, lai paceltu roku no dzīvām jūtām līdz aizmigušam ķermenim?
Gandrīz vai absolūta vienaldzība pret ārpasauli, ārcilvēkiem, sevi, izņemot vienu vienīgu ieklausīšanos sevī un savās sajūtās; ir norimis jebkāds iekšējais dialogs, esmu tikai es, es pats, es viena ar sevi, pasauli sev apkārt un domām par ārpusredzamo.
Bezgalīgs miers, bet bez pārlaimīgas lidošanas mākoņos; aprimums, pašpietiekamība. Un jūtība kā dzīvniekam - jo vairāk ieklausās sevī un jo vairāk dara tikai nepieciešamo, izvairoties no visa liekā, jo smagāks ir kritiens pēc sevis ignorēšanas, es vairs nevaru aizmirsties, es gribu, lai es nekad vairs sevi neaizmirstu!
Sirdssāpes par viņu un niknums uz sevi, negribot iznākt no sevis pat retajās tikšanās reizēs, šķiet, vajadzētu taču saņemties, nebūt egoistam, cik daudz gan tas ir no manis prasīts, diennakts vai tās pāris stundas. Bet ķermenis tad ir atriebīgs, sajūta par melošanu, izlikšanos, neīstumu un šīs sajūtas frustrēšanās pa prātu ir ļaunākā atbīde pie vietas - esi patiess! Un es gribu! -- Pat ja citi nepamanītu, viņš jūt, ar viņu nevar - aiz stikla, no rīta viņa acis caururbj patiesību manī un es ielienu sevī pavisam. Viņa jūtas mani uzmana no ārpuses un mans ķermenis mani drebina no iekšpuses.
Un drebina arī ar tiem, kas vispār neskatās, kas tikai pļāpā, peld dzīvei pa virsu (ak es tiesātspējīgā). Vairāk kā jebkad agrāk negribas tikties ar runājošiem cilvēkiem. Jebkāda komunikācija šķiet virspusīga, savu akciju (pieredzes, zināšanu, viedokļu, jaunāko notikumu) krāmēšana uz tējas biržas galda. Varētu jau iekļūt zem ādas, tas prasa maz, maksimums kopā pavadītu dienu, lai runātu atkal vienā frekvencē, un tas ir tas, kas man arvien no visas komunikācijas mākslas ir vislabāk padevies - sajust otra vibrācijas un dziedāt tajās. Bet šodien esmu salasījusi pa pasauli savas izmētātās burvju otas un ievilkusi sevī savus radarus. Esmu novilkusi savu brīnumradītāja mantiju un salocījusi to atvilknē, nezinot, kad ņemšu ārā.
Esmu atklājusi, ka šis brīnumtērps ir bijusi mana neapzinātā nodarbe - viest ticību. Atgriezt cilvēka ticību viņa paša sapņiem, atdzīvināt viņā dzīvesprieku, dzīvotgribu, iedvesmu. Bez sprediķiem, ar atvērtību, pat nepieskārdamies otrai personībai, ar smaidu, pat aizvērtām acīm, esmu staigājusi apkārt kā naktssargs ar lukturi, nu es esmu nolikusi to nost. Kas ir? Vai tas ir bijis nepatiesi?
Tagad ieraujos sevī, kad eju gar izraidītajiem, citkārt es būtu šķaidījusi sienu mūsu 'vairākuma' cietoksnī, lai tikai viņš, izstumtais, zinātu, ka cilvēcība nav mirusi, ka arvien kāds no mūsu kastas sastaps kādu no suņu ēdājiem un skūpstīs tam roku tramvaja pieturā pateicībā par patiesumu;
tagad es gribu, lai mani nepamana, 'es citreiz atkal būšu cilvēks', nepamani mani šodien.. netiesā mani šodien
-- Varbūt es kaut kā lēni attīstos. Varbūt citi piedzimst ar milzīgu pašapziņu-pašapzināšanos un visu mūžu no tās neatlaižas, arvien zinot, ko tie vēlas un kas tiem vajadzīgs. Tad viņi var dzīvot, neuztraukdami citus, nezogot no visa laiku sev - laiku domāt, tad viņi ātri sasniedz kāroto un vēlāk raksta grāmatas 'how to', viņi ātri pašrealizējas un ir īstajā vietā, viņi ir neaizvietojami (tiem, kas viņus pamana). Bet es vēl metu un metu no sevis visu svešo nost, ārdu visas savas nedzīvās, pieņemtās, uzspiestās, ieradumpilnās čaumalas nost, un tur apakšā ir cilvēks bez sejas, kuru sataustīt var tikai ar sirdspukstiem, es tagad mācīšos dzirdēt savu pulsu nepārtraukti, pieskaņot tam elpošanu un visu savu dzīvi, ritms iekļaujas ritmā. Es nezinu, kas es esmu! Es nezinu, ko es gribu! - es par to nekad agrāk nebiju domājusi, iedomājies, 20 gadus cilvēks ir dzīvojis 'kaut kā'. Un ķermenis ir kliedzis un kodis, protestējis un grauzis, bet cilvēks ir meklējis vainu sevī pēc apkārtpasaules katalogiem un centies atšķirību iznīdēt.
Esmu centusies izārstēt, izmainīt, uzlabot, pāraudzināt sevi, nezinot, kas es esmu!
Piemēram, cilvēkošanās. Tagad, ļaujot sev būt sev pašai, es jūtu, cik ačgārna ir visa komunikācija. Jautrošanās, jokošanās, 'ņemšanās' - visas šīs spējas, lai veikli iepazītos ar cilvēkiem - man savā būtībā saistās ar distancēšanos. Pajokošana vai kopēja ākstīšanās - ārpus prieka par to māksliniecisko izpausmi - ir veiklākais veids, kā atkāpties no kaut kādām sajūtām, temata, sevis vai citiem. Jeb varbūt es esmu slima, ka negribu pazaudēt kontroli pār sevi, ka aizmirsties (distancēties no sevis) spēju tikai uzticamā sabiedrībā, bet manu sirdi žņaudz spēja redzēt, kā cilvēki aizmirstas vielās, lai spētu aizmirsties cilvēkos, tik pretdabiski savu pašu sajūtu nogalinātajām balsīm..
Ja ir kāda jēga saiknei starp mani un otru, tad tā ir patiesa, tīra, jūtu caurstrāvota komunikācija no manis uz viņu, no viņa uz mani. Pārējo es redzu pati. Nestāsti mani par jaunumiem sistēmā, nestāsti man par padzirdēto, stāsti man par sevi, stāsti man, kurai galaktikai tu esi iepazinis spārnu!
Uz mani apvainojas, es zinu. Es nesveicu cilvēkus viņu svētkos, es nezinu, ko tādās dienās izvēlēties dāvanai. Es vairs nesūtu apsveikuma tekstus, es pat nepiezvanu. Tas nav viens vai divi cilvēki, aizmirsti un tad no kauna vairs nekad neapsveikti, tās ir daudzas reizes, katru reizi ar sākotnēju vainas apziņu 'tas ir tavs cilvēka pienākums', iesāktu sveicienu un nobriedušu sapratni, ka vairs nekad nespēšu no sevis dabūt laukā kaut ko neatbilstošu laikam, nedabisku jūtām, ierastajam ritmam. Vai ir jēga attiecībām, kurās es funkcionēt spētu tikai caur stikla sienu, kā no ārpuses - tās ir manas rokas, tā ir mana balss, bet tā neesmu es pati? Un pārkāpjot savai pārliecībai, ritma sašķaidītās lauskas caurdur sirdsmieru. Nekad vairs! Es sevi pašu esmu pieņēmusi, es sevi meklēju, es sevi atradīšu, un tam nav vajadzīgi citi kā spoguļi, kā dārgumu lādītes, kā second hand reklāmas 'iegūsti savu iespējamo apvalku'. Tu pats sev esi vienīgā iespēja, izvēlies!
Un zinot savas patiesās vajadzības, tās samazinās līdz apbrīnojamam minimumam, it kā rijīgā patērētāja mute būtu aizaugusi. Viss ir savās vietās. Es aizeju sevī savākties, lai atjaunotu sevi, savu ticību un savu ceļu. Ķermeņa matērija mērķtiecīgi jāpiestrāvo ar garu, tā ir kā tāda iekšējā stāja, kuru nepieciešams regulāri reanimēt (vai radīt?), savākt par sevi bilanci, atskaiti, atgūt virzību, tiekšanos, vēlmes, citādi pamestībā ķermenis kā personības inerce atriebjas ar brīvsoli, ārdīšanos starp visa vēlēšanos un aizvainojumu par tā nesasniegšanu. Te kļūst saprotamas visas pašdisciplīnas, regulāri treniņi, pašhipnozes, mantras, rīta skrējieni.
Cik apbrīnojami daudz gudrības ir senajos tekstos, ja tos lasa nevis kā obligāto literatūru savai zinātkārei vai pašapziņai, bet atceras reiz lasītus nu jau caur paša briedumu un sapratni. Nekad nebūtu domājusi, cik prātīga ir ashramadharma ar savu secību un piepildījumu, nekad nebūtu domājusi, cik vienādas savā struktūrā ir modernās panākumu zinātnes ar yogām (bhakti vai hahta, tam nav nozīmes), cīņas mākslām, intuīcijas, prāta skillu, trešo acu, oobe, brainwashing attīstīšanas mākslām, alķīmija ar upanišadām, kvantu fiziku, aristoteļiem, budu, viss, viss balstās uz tik neticami vienkāršiem pamatprincipiem, ka jādusmojas, kāpēc to neviens tā arī nepateica. Bet pat visdižākais guru ar vislabākajiem nodomiem nespēs iekustināt otra cilvēka saprātu. Tas pieder tikai tev pašam.
Un tu aizvainots jautā, kāda tad vispār ir jēga dzīvei starp cilvēkiem, tad jau jāiet mežā un jāsasniedz savas garīgās platības, tad jau neviens un nekad nav nepieciešams. Bet kā tas ir - dzīvot vienam? Es nezinu, man nav priekšstata, man nav vīzijas par to, varbūt vēlāk; un kamēr es dzīvoju starp cilvēkiem, augstākā eksistences jēga, ar ko spēju sevi pamatot, ir mīlestība, negatīvā pārvēršana pozitīvajā, savas apkārtnes matērijas un gara tīrīšana, līdzjūtības-līdzjušanās rūpes par dzīvajām būtnēm pasaulē, kurā mēs neviens nezinam augstāko jēgu savai dzīvei un nāvei, vienotajam eksistences brīnumam, neatkarīgi no individualitātes pašpiešķirtā pamatojuma dzīvei un nāves fakta reducēšanai uz dzīves rēķina. Tas ir augstākais, ko šobrīd par dzīvi jūtu, un vienīgais, ko neiznīdē incoming-outgoing priekšstati vai idejas par Jēgu, Absolūtu, ko nenogalina arī vislielākās dvēseles sāpes vai nāvējošākais nogurums. Un tas ir vienīgais veids, kā dzīvot. Vienīgais, kā pamatot sevi. Un nekas nav pretrunā.
Zināt sevi, savu visdziļāko būtību, atmest visu sastingušo, pieņemto, ierasto, nedzīvo,
pārtikt no vienas vienīgas apskaidrības un ar tādu sevi just pasauli, un radīt to, kā šeit pietrūkst.
Jā!