jo man padodas cepties par sīkumiem un neesošām problēmām.
Šodien noiets garš ceļš domās. Viss sākās ar to, ka tā vietā, lai Viņš pateiktu "jā, man sestdien brīvdiena, bet runāsim vakarā, jo gribu auto salabot" no Viņa mutes izspļāvās teikums, ka neatgādinās kad ir brīvdiena un ka reizēm esmu kā uzmācīga muša. Ņemot vērā, ka sazināmies tik 1reiz dienā, tad šodienas komunikācija bija izcili neveiksmīga. It īpaši pēc tam, kad pacēlu jautājumu par nekārtību mājā.
Pēc pāris stundām izsmadzeņoju iemeslu kāpēc Viņa neveiksmīgais piemērs bija neveiksmīgs, tāpēc aizsūtīju pretargumenta sms ar 6 izsaukuma zīmēm galā. Jo man ir svarīgi pierādīt savu taisnību. Bet vēl pēc stundas visu visu sapratu. Izsmadzeņoju. Viņš nav izveicīgs runātājs, tāpēc sanāk izteikties kā nevajadzētu. Labi, ka necēlu galdā visus savus iedomātos iebildumus, jo tad būtu sācies kašķis. Vairākas dienas nomocīja domas par to jocīgo distancētību, kas Viņu pārņem, kad esam katrs savā valstī. Pateicoties šodienai atcerējos, ka reiz bija saruna par to. Viņš teica, ka tā vieglāk sagaidīt mani. Un tas ir ok. Bet nekārtība Viņa mājās .. tas man vienkārši nav pieņemams. Tas laikam vienmēr būs problēmtemats, tāpat kā dzīves telpas samazināšanās, kad pie Viņa pārvākšos. Man šķiet, ka Viņš vēl to nav sapratis.

Paliek tikai viena lieta .. neesmu mierā, ka vesels pusgads jāgaida līdz satiksimies.