Tas sākās sen. Īstenībā pat tik sen, ka reizēm šķiet, ka pagājusi jau vesela mūžība. Šobrīd man ir 19 gadi, bet šķiet, ka izdzīvots pārāk daudz. Jums ir tiesības mani nosodīt un nopelt, bet galvenais ir tas, ka es neko nenožēloju.
Bērnu dienu mīlestība. Labākais draugs tepat no kaimiņmājas. Kopīgi pavadītas vasaras un sastrādāti nedarbi. Un mīlestība, kas augusi gadiem cauri. Bet vai toreiz tā bija mīlestība? Tikai tagad godīgi atskatoties uz visu varu teikt - nē! Tas bija tikai bērnu dienu sapnis par to, ka arī ar mani tā reiz notiks, skaisti un jauki. Bet tomēr tas notika. Mūsu mīlestība bija kā skabarga citu acīs. Mēs bijām mazi, bet kopā. Lai vai kas notiktu, mēs varējām runāt par visu un visam atrast risinājumu. Tomēr neviens no mums nebija zelta gabaliņš, it īpaši jau es ne. Man patika daudzi un vienmēr kā jau bērnam, tas šķita kaut kas nopietns, ja uz tevi paskatījās kāds pusis no vecākajām klasēm. Viņš to pārcieta klusējot. Bet tad sākās pretdarbība. Arī viņam patika citas. Viņam sāpēja un sāpēja arī man. Un pienāca mūsu pirmā šķiršanās. Sāpīga. Ar draudiem darīt sev galu. Ar asarām. Ar sēdēšanu uz palodzēm 6. stāvā. Ar nazīšu mētāšanu. Bet bez naida.
Pagāja kāds laiks un tomēr pieradums bija stiprāks pat mums. Laiks mūs atkal saveda kopā. Nedaudz, ļoti nedaudz vecākus, bet mazliet rūdītākus pret dzīvi. Tas laiks man atmiņā palicis kā visskaistākais mūsu kopīgais laiks. Ar skūpstiem, dāvaniņām, smaidiem. Ar visu, kas mūsu dzīves darīja krāsainākas un skaistākas. Tika nosvinēts pirmais kopā pavadītas gads. Pēc kāda laika arī otrais. Laiks skrēja vēja spārniem, un mēs kļuvām aizvien tuvāki un tuvāki. Arī tagad paskatoties atpakaļ es neko nenožēloju, ne to kā tas notika, ne arī to, ka tas notika tika ātri. Šobrīd liekot roku uz sirds es varu teikt, mēs bijām laimīgi. Tomēr mēs bijām bērni, un nespējām pienācīgi nosargāt to brīnumu, kas mūs saistīja - mīlestību. Sākās sānsoļi, meli, no viņa puses un nenoliegšu, neizlikšos labāka par to kāda esmu, arī no manas puses. Mēs bijām kā no ķēdes norāvušies, katrs uz savu pusi, tomēr vienmēr pienāca mirklis kad mēs bijām kopā. Abi divi, viens otram, un mums neko vairāk šajā pasaulē nevajadzēja.
Tika nosvinēta trīs gadu kopābūšanas gadadiena. Neskatoties uz laiku ko pavadījām šķirti, tie bija mūsu svētki. Neilgi pēc tam mūsu dzīvēs pieteicās vēl kāds. Pirmā reakcija no viņa puses bija noliedzoša un negatīva. Un tad sākās mans melu ceļš deviņu mēnešu garumā. Meli no rīta, meli pusdienās, meli vakariņās. Mana dzīve bija murgs. Dēļ ši murga netika svinēta ceturtā gadadiena. Nebija smaidi. Nebija nekas. Tikai tukša līdzāspastāvēšana. Es savu panācu. Mums ir visbrīnišķīgākais bēbis pasaulē, kurš šogad svinēs jau savu divu gadu jubileju.
Pēc bēbja ienākšanas mūsu dzīvēs starp mums radās vislielākā plaisa visu gadu laikā. Es biju kašķīga, laimīga un savādāka nekā pirms tam. Viņš jutās atstumts, nedaudz novārtā pamests. Bet man galvenais bija bēbis. Bēbis bija, ir un būs visa mana dzīve. Viņš mani pameta. Es viņu varbūt pat uz to izaicināju. Bet tomēr viņš bija tas, kas to izdarīja, kas pateica pēdējos vardus. Es vairs necentos lūgties un draudēt, man tam vienkārši nebija spēka. Un es uzskatīju, ka man tāds pazemojums nav vajadzīgs.
Es aizgāju pie cita. Tāpat kā viņš meklēja mierinājumu pie citas. Cits bija burvīgs cilvēks. Es ar viņu kopā pavadīju skaistākos četrus mēnešus. Viņš par mani rūpējās un varbūt kaut kur sirds dziļumos arī mani mazliet mīlēja. Tikai tanī mirklī es to nepamanīju. Varbūt negribēju pamanīt? Katrā ziņā arī citam bija savas vājās vietas. Un viena no tām bija bailes no atbildības. Ne es viņam uzgrūdu bēbi, ne ko tamlīdzīgu, bet viņš baidījās kļūt pārāk atbildīgs par mani. Es baidījos pazaudēt citu, tomēr kāda dienā starp mani un bēbja tēti notika nenovēršamais. Vecās dzirksteles. Cits mani pameta. Īstenībā mazliet pārsteidzīgi, mazliet sāpīgi. Tikai pēc kāda laika es uzzināju, ka cits manu dzīvi pārvērta par elli uz daudziem mēnešiem pēc mūsu šķiršanās.
Mēs atkal bijām kopā ar viņu. Bija pagājis kāds laiciņš. Viss bija piedots un noglabāts atmiņu lādes dziļākajos stūros. Nosvinējām piecu gadu jubijeju. Ar rozēm un jau par tradīciju kļuvušo arbūzu ar attiecīgu skaitu svecīšu. Bija skaisti. Šķita ka bēbja dēļ varbūt pat mums kaut kas sanāks. Ka lielie trakumi būs pāri un mēs būsim laimīgi. Tomēr viņa dzīvē ienāca atkal kāda, kas laikam ir labāka par mani, un viņš aizgāja. Es arī aizgaju. Neatskatoties.
Tagad man ir kāds. Nevis viņš vai cits, bet tieši kāds. Jo nezinu kā viņu savādāk nosaukt. Kāds ir sens draugs. Kāds mani sargā jau pēdējos pāris mēnešus. Kāds par mani zina gandrīz visu. Bet es kādu tikai izmantoju. Es viņu nemīlu. Kāds cer uz kopīgu nākotni. Vismaz man tā šķiet, jo ir gadījies par to runāt. Bet kāds nav tas, kuram tas būs lemts ar mani. Kāds ir pieņēmis bēbi un mīl viņu. Bet es zinu, ka kāds nemīl mani. Kāds ir egoists. Es esmu egoiste. Es domāju ka kāds ļoti drīz aizies no manas dzīves. Kāds vienmēr drīkstēs būt draugs, bet kāds to negrib saprast. Kāds domā ka viņš man ir vislabākais, bet es zinu ka tāds pasaulē ir tikai viens cilvēks. Nu labi, varbūt divi.
Tagad, kad man ir kāds, viņš (bēbja tētis) ir man ļoti tuvs draugs, ar piebildi tikai draugs. Tomēr reizēm starp mums šķiļās vecās dzirksteles. Arī pēdējo mēnešu laikā kamēr man ir kāds, es ar viņu esmu pavadījusi divas naktis. Un es nenožēloju. Galu galā man ir kāds, bet viņam ir cita. Un ko maina viena vai divas naktis? Neko. Tikai man ir grūti. Jo lai vai kāda maita, kuce, sterva es būtu vai nebūtu (sauciet pēc visā šitā kā gribiet) es mīlu. Es zinu ko nozīmē mīlēt. Es mīlu savu bēbi visvairāk par visu pasaulē. Un es mīlu viņa tēti. Un man ir ļoti grūti izlikties par draugu viņam. Bet es neiešu un nelūgšos viņam. Ja liktenis un laiks būs lēmis mums atkal būt kopā, tad tā būs. Bet es vismaz atgriezīšos ar tīru sirdsapziņu.