Mūsmāju izvirdumi. Bufete.
Nevarēju izlemt, vai rakstīt jau tagad, vai vēlreiz apmeklēt kafejnīcu "Bufete" Valdemāra ielā 34 un tikai tad informēt jūs. Laikam tomēr tagad, citādi sajūtas var izkūpēt un tad arī nebūs interesanti rakstīt, bet jāpiebilst, ka būs visai subjektīvi kaut arī tādēļ, ka tā ir vienīgā reize.

BUFETE.
Bieži mēroju ceļu ar savu divriteņi gar šo kafejnīcu (vai ēstuvi - nezinu, kā īsti definēt), tādēļ tā vienkāršā izkārtne "Bufete" ar dakšiņu un nazīti nevarēja paskriet garām nepamanīta. Nu beidzot saņēmos un kārtējo pasēdēšanu (kamēr vēl ir nauda) piedāvāju veikt tieši tur.
Pirmais, kas ienāk prātā, redzot interjera stilu un detaļas - Lu-Lū picas un Gaujas simbioze. Nav slikti, bet nekā jauna. Tādas vienkāršas telpas.
Tālāk sekoja sen nejustas emocijas - man radās tāda nepiederības sajūta (kā to precīzi raksturoja mana draudzene: "gribas atvainoties ka ienācu"), jo saimnieks - Jānis Zariņš visai skaļi apsprieda kaut kādas lietas ar saviem draugiem, it kā gribēdams parādīt citiem "vienkāršiem" apmeklētājiem, ka šī vieta ir domāta viņam un viņa draugiem un uz manu ienākšanu viņš tā arī nenoreaģēja. Sajūta, maigi izsakoties, nepatīkama, it īpaši pēc "Enriko pulksteņa", "Pastnieks zvana 2x" un citu vietu apmeklēšanas. Godīgi sakot, tik tiešām gribējās pagriezties un aiziet, tomēr rūgtais kumoss tika norīts un vēl piedevām atcerējos, ka ārā taču līst un nebūtu labi vazāt aiz deguna slapjos draugus, kurus uzaicināju. Šodien Wofka labs!!!
Pēc laika pie manis pienāca laipna un smaidoša sieviete ar brillēm. Es paskaidroju viņai, ka iesākumā pasūtīšu tikai dzērienu, jo jāsagaida draugus. Viņa tūdaļ divas reizes uzsauca Zariņam ar lūgumu pagatavot dzērienu, uz ko viņš apsolūti nekā nenoreaģēja, jo bija svarīga sakliegšanās ar stūrī sēdošajiem draugiem. Pēc trešā lūguma Jānis pieķērās pie Mojito gatavošanas, protams, ar visām svaigām piparmētrām, laimiem un sakrešotu ledu. Dzēriens bija tāds stipri paskābs, tomēr ledus gabaliņiem kūstot tas kļuva dzerams un pat tā "neko".
Tajā dienā man bija tik tiešām ļoti labs noskaņojums, tādēļ gan tagad, gan arī turpmākā vakara laikā, nolēmu būt kluss un pūkains un nebojāt vakaru citiem un sev (eu, tāds upuris no manas puses!).
Atnāca draugi un pasūtījām otros ēdienus. Es izvēlējos cepeti, kas diemžēl bija gatavots ne no pārāk svaigas gaļas, bet ēst, principā, varēja. Pirms turpināt ēst, bija kādu laiku jāpadomā, vai gribu kasīties un atteikties no ēdiena un pieprasīt citu vai turpināt, bet es jau rakstīju, ka nolēmu būt klusiņš. Francūžiem puvušas gaļas ēdieni skaitoties delikatese. Vsjo, tagad Wofka = francūzis.
Vēl jāpiebilst, ka ar ventilāciju tur arī tā ne īpaši izdevies, tādēļ, atnākot mājās, vēl joprojām bija jūtama cepto ēdienu smarža. Par to gan vajadzētu padomāt.
Pēc ēdienu notiesāšanas es nenoturējos un klusiņām pateicu viesmīlei, ka ar to gaļu bija slikti, uz ko, kā jau bija sagaidāms, sākās taisnošanās. Nu mīļā tauta, nu kas tā par modi vienmēr taisnoties?! Kāpēc jātaisa tās tipiski izbrīnītās sejas ar izvalbītām acīm un vairākas reizes jāatkārto, ka tik svaigu gaļu kā jūsu ēstuvē, Rīgā neatrast? Labāk ar godu noklausīties klienta kritiku (starp citu neuzbraucošu), ATVAINOTIES un apsolīt, ka turpmāk centīsies produktu svaigumam sekot cītīgāk. Vai es savos pusmūža gados neesmu iemācījies atšķirt pilnīgi svaigu gaļu no sasmakušas?! Biju pat uz draudzeni sadusmojies, ka izteica īpašo garšvielu pielietošanas varbūtību - c'mon, vot lai kāds pasaules labākais virtuves guru parāda man kaut vienu garšvielu, kas liek gaļai iegūt "nesvaiguma aromātu"! Labi, patīkams bija vismaz tas, ka meitene nepalika agresīva (arī tādi gadījumi ir piedzīvoti) un, cerams, nodeva to pavāram un saimniekam.
Neskatoties uz to, ka Zariņa kungs turpināja uzsvērt to, ka "Bufete" ir paredzēta tikai viņam un viņa draugiem, mēs tomēr piedzīvojām vēl kādu patīkamu momentu, kas kompensēja tikko iegūtās netīkamas emocijas - saimnieks pats pienāca pie mūsu galda un laipni pacienāja ar nāvīgi garšīgu ruleti. Nu pēc tam vēl dabūjām pa dzērienam - mana Cuba Libre bija laba.
Spriežot pēc tā, ka tik ilgi aizsēdējāmies, laikam tajā atmosfērā kaut kas mājāsnelaidošs bija... - Nezinu, laikam jāaiziet vēl...
Domāju, ka mana personīgā kafejnīca, kuru reiz dabūšu gatavu, būs ļoti laba, jo noteikti zināšu, kādai tai jābūt un kādai nē.

Atrašanās vieta: 6
Interjers: 6
Ēdienkvalitāte: 4
Atmosfēra: 7
Personāla attieksme: 3
Cenu saprātīgums: 7