Viņa bija pirms Tevis. Viņa bija, un tā bija klātbūtne, klusa elpa, klusināta kontrabasa stīga, kā vijoles samts, naktsvijole. Šodien viņa aizgāja, vismaz man palika bail, pēkšņi palika par viņu bail, it kā Tu būtu miris, it kā es neatgriezeniski nozīmētu pati savu dzīvelīgo eksistenci, tādu smieklu īstenībā starp ilūziju un nāvi.
Spēļlaukumā viņa iekāpa šūpolēs un izzuda gaisā. Tu nepamanīji, es nepamanīju.
Tik savādi
Aiz septiņām restēm esmu ar Tevi, mās. Lai arī vienmēr esmu baidījusies no Tava skaistuma, smeldzes, kas atņēma skatieniem skaidrību, smeldzes, kas paslēpa smeldzi. To, kas trūkst.

Par Tevi otro nakti kliedz kaijas, māsiņ. Turies!!