Dažu cilvēku vienmēr ir daudz. Sīciņi, tieviņi vai pakausis mākoņos un uz gurniem pasauli nes, viņi vienalga aizpilda telpu. Šķiet, tieši tamdēļ mirklī, kad viņi izlemj atklāt un atdot sevi pavisam, tas ņēmējs sabīstās. Tāpat tik daudz tā labuma, kur nu vēl vairāk, tur jau pats otrā pazudīsi. Noslīksi un gailis pakaļ nedziedās. Tā nu staigā apkārt tie paš(ne)pietiekamie aizpildītāji. Ja nu pēkšņi kāds paņems pretī.