it kā jau 3.dienas ir manas nelaimīgās dienas
nu re, pat nezinu ar ko lai sāku šo atstāstu par vakarnakti. es jau Tev teicus, ka mēģināšu piebremzēt ar to alkoholu, es jau mēģināju- Tu jau zini, ka mēģināju. nu re.. un tad vīriņš mani pierunāja to vienu mazo tekilas glāzīti pieveikt, Anete ar tik žēlīgu skatienu uz mani paskatījās un teica, ka viņai taču dz.diena un mēs nekad neesam to darījušas kopā, par vecajiem labajiem skolas gadiem, ko kopā pavadījušas un sēdējušas vienā solā utt.. man nekas cits neatlika kā piekāpties jubilāram. un Tu jau zini.. ja pieveicu vienu, tad tas ir tikai sākums, jo tad uz nākamo mani pierunāt ir vieglāk un nākamo vēl vieglāk, un beigu beigās es pati jau ar prieku noraugos kā mana glāzīte tiek uzpildīta. tekila man ir tuva, jā un ta man atgādina Karlu, kura vakar bija Rīgā, bet es viņu nesatiku, jo izrādijās, ka Anetes pasākums bija vakar un es pilnīgi un galīgi aizmirsu par to visu, kas sauzas Lindas žetonvakars un Karlas izklaidēšana. man nācās vakar nopirkt jaunas bikses, zeķes un maiciņu, ar ko doties uz Anetes pasākumu, jo tas iznāca daudz ātrāk nekā aizbraukt uz mājām pārģērbties un tad braukt pie Anetes- noteiktaja laikā ierodoties.. un ta un šitā.. un tā nu mani izklaidēja uz vella paraušanu. un arī viens puisis, kura vārdu es visu laiku tajā vakarā nevarēju atcerēties un, protams, arī tagad neatceros un man nav ne mazākās nojautas, kā viņu sauc, kā arī meitene viņam ir jau ~gadu.. un to man nemitīgi nācās dzirdēt aiz tām visām durvīm, aiz kuram mēs tik nebijām. un ta es pamodos pēc stundas un man bija ļoti auksti, vienīgais, ko es vēlējos- būt mājās. un to, ka vislabāk ir būt mājās, savā gultā no rītiem, es zinu tikai (es gribu būt tikai) tajos rītos, kad pieceļos un esmu bijusi manāmi dzērusi.. un tas telefons, kas nepārtraukti zvanīja, es nepārtraukti pacēlu un man vaicāja, kur es esot- taksis taču gaidot! vairakas reizes es samocītā balsī noteicu, ka es jau eju, noliku klausuli un devos atpakaļ uz gultu, kruā man bija tik auksti. beigu beigās augšā uznāca Vadims un teica, ka mums ir jābrauc.. ta nu es piecēlos un devos savākt savas mantas. manī bija dziļa vienaldžība un nepārprotams nogurums. biju gulējusi ~stundu. man tas bija vnk kā pēdējais murgs, jo nebiju izgulējusies jau ~mēnesi. un tā nu konstatēju, ka man ir pazudis fotoaparāts.. es sēdēju uz tā dīvāna un nevarēju ne padomāt, ne parunāt lāga.. man nebija spēka, plakstiņi bija tik smagi. sarāvusies konkulī, ieritinājos Vladislva padusē, tad pienāca Niks un teica, ka nav atradis manu fotoaparātu- viņu meklēja ik viens izņemot mani, kurai nebija spēka. āra bija vareni auksti.

atbraucu mājās, patēloju, ka ar mani viss ir kārtībā un ap 14.00 ielīdu gultā. pamodos ap 22.00 un neko vairs nesapratu. Pirmo reizi mūžā, no rīta-sakraīga rīta, repsektīvi, ja pulkstenis ir, piem., 8.00, 10.00 vai 11.00 un uz augšu, tad es nekad neeju gulēt, tikai vakarā, kā jau pienākas. bet šoreiz es nomocījos tās pāris stundas un tad iegaju gulēt. un arī tagad man vēl nav spēka. viss šķiet kājām gaisā sagriezies.

šķiet, ka kaut kam beidzot ir jāpieliek punkts. .bet es nezinu, ar ko lai sāku.

kā jau saproti, pie Jāņa vakar nebiju. un šobrīd mani tas arī neinteresē.