sapnī klīdu kādā krāsainā, bet krēslainā maģiskā pasaulē. zināju, ka esmu nomiris un nezin ko meklēju. apkārt visādi dīvaini, ļoti neparasti cilvēki, bet visi, viss mierīgi, klusi, lēni. vienā brīdī mani apmīļoja kāda jauna sieviete ar gariem, melniem matiem un kaut ko stāstīja, bet neko daudz neatceros, tikai: šeit nedara to. pēc tam klīdu tālāk viens, pazaudēju kurpes, atradu, maldījos uz riņķi, bet mierā, bez trauksmes, steigas. bija tikai vieglas klusas skumjas.

pamodos melnbaltā karostas cietuma kamerā nr. 14. tagad dzeru kafiju pie kapiem.