Šodien skatījos uz divām meitenēm. Viņām bija gari, melni mati, apmēram piecpadsmit gadu, cigaretes un klēpjos - blociņi. Vienvārdsakot - viss skaidrs ar jums. Kad viņas piecēlās un aizgāja, raudzījos viņām pakaļ un sapratu, ka jūtos novecojusi. Mēs ar Diānu jau runājām par to, ka, laikam ejot, izsīkst viss naivais dumpinieciskums. Pamazām atsakies no vienas, otras nodarbes, nekas neliekas tā vērts, lai paciestu ņirgas un izsmieklu. Pēdas pielīp pie grīdas, un apkārtējie tevi pamazām nostaigā kā linoleju, līdz esi kļuvis par to pašu slaveno Pelēko Masu, par kuru visi runāja, kad tev bija piecpadsmit. Tolaik man šķita, ka visi pieaugušie ir muļķi, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ savas dienas vada absolūtā trulumā, gribējās viņus sakratīt un teikt - ir taču tik daudz lietu, kas sagādā prieku, kāpēc jūs to visu neizmantojat?
Tajā pašā laikā, piemēram, Aivars šķiet atradis kaut kādu maģisku vidusceļu starp trakošanu un mieru, un lēnā un omulīgā garā nodarbojas ar to pašu, ar ko nodarbojās pirms diviem gadiem, izskatās laimīgs un apmierināts, un tā droši vien turpinās vēl ilgi. Bet es jūtos kā izdegusi spuldzīte, kā izrijusi visas konfektes uzreiz un izmantojusi visas sniegtās iespējas. Un piedevām vēl man nepatīk šis posts. Nevaru izdomāt nobeigumu, vispār kompozīcija klibo un izskatās, ka teksts sanācis neglīti garš. Tas ir pat labi - lielākā daļa netiks līdz šiem teikumiem, kas visu pavisam pieķēzī. Un nevajag visu laiku moralizēt un stāstīt man, ka viss ir manis pašas vaina un manos spēkos ir visu mainīt, un esmu nožēlojama, ja to nedaru. Es vienkārši gribu pačīkstēt, pačīkstēt un VISS.