pēc šodienas izrāviena rakstīšanā es jūtos viegls galvā, bet turpinu savu ceļojumu, to pamatojot ar to, ka varētu uzzināt, kas ir aiz otrā riņķa. es šo pašreizējo stāvokli raksturoju kā otro riņķi. pirmais ir parastais stāvoklis, kādā es redzu pasauli ikdienā. pieņemu, ka aiz otrā ir visādi citādi un ka pēc nakts miega es atgriezīšos pirmajā. iespējams, ļoti visdrīzāk es varu nonākt arī trešajā. ja tagad padomā, vai esmu kādreiz bijis trešajos un ceturtajos utt., droši vien esmu. man pat ir sajūta, ka esmu kādreiz pārlecis uzreiz no pirmā uz kādu piekto. nez, cik ir kopā. no kaut kādas lasīšanas nez kāpēc šķiet, ka ir kādi deviņi un tad ir kaut kāds lielais mizlīgais visums. tāpat arī man šķiet, ka jāpārvar tie daudzie riņķi, lai tiktu ārā no sava universa un varētu pietuvoties citu cilvēku universiem. piemēram, es tieku ārā no sava un nonāku citu cilvēku devītajā līmenī, bet attiecīgais cilvēks tajā brīdī ir pirmajā. tad es varbūt viņu redzu no attāluma, bet vai viņš nojauš, ka esmu viņa devītajā un kādas ir iespējamās mijiedarbības šādā stāvoklī. ir tātad bezgalīgas iespējas, bet man tagad ir kaut kā uzzīmējies tas deviņu ciklu modelis un varbūt tam ir kāds pamats. vismaz ar to varētu strādā, kamēr neparādās detaļas vai korekcijas. varbūt pat pilnīga orientācijas maiņa. tik tālu esmu ticis aprakstošajā daļā. kas tagad sekos? tagad laikam atkal ir vieta brīvajai plūsmai, lai ievāktu jaunu informāciju, ko mana būtība apstrādājusi izspļaus kaut kādos konklūženos un minējumos. tikko lasīju erowidā lsd pieredzi vienas meitenes un viņa visai konstruktīvi rakstās un lietoja dažādus interesantus vārdus. tīri intuitīvi var pievienoties visādām lietām un man radās vēlme pēc komunikācijas ar citiem cilvēkiem. uzreiz tai brīdī, kad nolēmu to publiskot savu vēlmi, man bija neliels kautrīgums, ka man jāatzīstas, ka alkstu pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, jo savā līmenī dzīvodams biju izvēlējies noslēgtas telpas un nepieļāvu domu par komunikāciju. bija tikai daļēji ķēmīgi žesti, kā pa gabalu māt ar koku tikai viss vēl ir izplūdis koriģēts un samaisīts puteklī, bet tagad man redziet griba parunāt nevis vienkārši apmainīties frāzēm. es vispār no dabas vīpsnāju par "parunāšanu", lai ir pieredzēti visādi kompromisi un arī labi rezultāti. es kautrējos no šiem teikumiem, nez kāpēc tā. jo es tagad eju ārpus riņķiem un iepriekšējie vai iepriekšējais riņķis man liek paraudzīties savādāk un tas rada visādas disasociācijas un tā nu tas notiek, bet es nekavējos un nemulstu, eju tālāk, lai redzētu, kas notiek pasaulē. jo esmu es iesprostots vai vienkārši dzīvoju tornī un tagad pa vītņu kāpnēm lienu augšā kur ir bāka varbūt kur var redzēt tālāk un es jau nemaz negribu kaut ko paturēt, bet tīri nemateriāla pieredze, kas man ļaus raudzīties un bolīties un galu galā par ko man uztraukties, ja visiem ir labas pases kabatā, tagad es laižu jau automātikumu, bet nevajag to ierobežot, jo līdz šim man ir patīkama piesaiste rakstītajam tekstam un es galīgi nejūtos, kā gvelztu tukšu, lai gan arī tukšo nedrīkst nopelt, jo tajā ir pavedieni un tie mani vada un es tos vadu un kopā korporācijā mēs dalāmies svētajā garā. man tagad uzbrūk atkal bībeliskas emocijas, lai gan bībeli es neesmu redzējis acu galā, bet tikai no nostāstiem zinu, kas tajā ietverts. tāpat es neesmu kristietis vai budists, lai gan mani par tādu varēja apsaukāt un domās es kratos elektriskā gaismā, lai lietuvēns man pieliek savu plaukstu un paziņo zīmes par dimensionālo karu, kas nemaz nav slikts tikai tāpēc, ka karš kā vārds rada negatīvas emocionālās bāzēšanās vēlmes un gudrība atduras pret dumību, lai laulātā pāra smīnā mani atpestītu neviļus un gandrīz bez jebkādām gangrēnas pazīmēm un paģiru zāļu pudelītēm iegultu man rokā kā aļģe, kas prasās tikt apēsta un to arī apēd, lai lietuvēns sajūt karsto lāsi uz savas pleses un viņa drēbes lai plīvo bezvējā un nes saskarsmes iedabu pāri kalniem un ielejām, bet mūsu radošais kolektīvs tikām gaida salacas maiznīcas lielisko kliņģeri, kuru apēdīs mūsmājas un dalīsies priekā ar resto of the pasaule mūsmājas ir mīlīgā līcī iekārtots begemots, kuram ir pietiekami laba izglītība, lai tas spētu ievērtēt aprises kopējai ainai un nenonivelētu iespējas, ko tā sniedz, bet nepieminētu ar ļaunu gandarījuma laikus, pat gadus un mēnešus, kas pielijuši pilni bērnības smilts un gudrības kapracis ar kāpostu kabatā nes manu galvu iesvētītā ūdenī es plunčājos un lienu pie kaimiņu žoga plūkt bumbierus un visiem no tā ir silti un labi un es noteikti atkal būšu viegls galvā jo šķērsojot riņķu dimensijas un diagrammas parādās vietējā procesorā un tas izgaismo radiāna patieso dabu, lai gan no vienas leņķa skaldnes raugoties es nevar garantēt nolijušo lietu uzreiz plaukstā dabūt par to monētu te parādās mana merkantīlā daba un es plaukstu kā kadiķis kā ķirsis sniegā un godāju to dievišķo gaismu, kas mūs visus pasargā no bargā soda. tas mani atkal tramda un es sevi nešaustīšu vairs, jo esmu varbūt pelnījis, katrs pats sev uzliek sodu un sodu izpirkt vajag lai tiktu garām sargam, kas sargā uz iegribas bāzes mēs nesam savas paplātes un gribam iepriecināt dievu ar drošsirdību un izrāvienu laikā un telpā mūs sagaida vēl arī gāzes kameras, kas ir trešais raksturlielums mīlīgajā trīsvienībā dievs tēvs dievs dēls un svētais gars tēvs ar āmuriņu uzkāpa uz jumta salabot caurulei vadus un mati plīvoja nimba atspulgā un es redzēju eņģeļus krītam no kokiem kā lapas tos savāca kraukļa mazuļi un rotaļājās lietū, lai pret pavasari izsauktu sniega dusmu mākoni. tas nāca ar petardēm padusē un dāļāja tās nabagiem, jo man rūp, lai visiem būtu labi un visi strādātu labā mērķa vārdā, nevis maldītos pa pakšiem un bezizejā dzīvotu skarbu realitātes lieso miesu un paliekas kā kauli sprūst laika ritenī un gaida gladiolu lietu pār galvām kā nokaitētu ezeru. es tagad jūtos pārlieku pār savu galvu lecošs un savam tēlam neatbilstošs, bet ko varu jums pateikt dārgā publika, varbūt nevajag mani pēc sava vaiga lipināt, bet atpestīt no ļauna un dalīt brikšņus ezeru valstībā, lai katram kārklu latvietim pa diženam ozolam pie sāniem ko rungas iegādāties un par ko dieviņam paldies pateikt par dāsno dienu, ko tas mums devis uz mūs grēcīgām galvām panēsāt kā dārgu rotu un nepiedzerties uzreiz bet mēreni un nelekt klipatu klapatu tāpat vien bez sniega segas uz krūtīm un bez auskariem maigajā rudens saulē, kas mūs sargā no sardīnēm ledū un bifšteksa bifeļiem antilopiem un citiem