man vajag spēku
šodien jūtos vēl vairāk cietumā, nekā parasti.
sēžu gultā. man 15 būtu jābūt rīgā. bet es vnk nespēju saņemties. ir tik daudz cilvēku, kam man šobrīd gribētos uzrakstīt/pazvanīt. bet iekšā vnk viss kā paralizēts. kkāda balss bļauj "ne jau atkal viņa".

cenšos sevi piespiest. pa 4 nomoda stundām man izdevās sevi piespiest ieiet dušā un pazvanīt vecmammai, kura tāpat nevarēja tai brīdī runāt.

es domāju par tevi vislaik. un tā tas tagad kādu brīdi būs. kamēr neatradīšu ko citu vietā.