Tas ir nekāds, tukšs vārds, kautkāda ideja, kas cilvēciņiem pārsvarā kaut ko simbolizē, piemēram, mīlestību, piemēram sava bēbīša skatienā. Un par to teikt kaut ko, piemēram man, starp visiem kritušajiem, kas savā starpā salīdzinās un tik lūko kā apsūdzēt un ēst, salīdzinot sevi ar citiem, it īpaši garšīgajiem "zemāk kritušajiem" ir riebīgi, jo "ne tik zemu gritušie" uzreiz ēd. Un es saku: tas nav mīlestība (elks), tas nav labestība (elks), tas nav glābējs (elks), tas nav mīlošais/bargais radītājs (elks), tas nav līdzjūtība (elks), tas nav miers (elks), tas nav personisks kā cilvēks (elks), tas nav cerība (elks), tas nav nekāds, tas ir absolūti vienaldzīgs (tukšs), bezpersonisks, nekāds, nekāds, neko nenozīmējošs valodisks psihes gļuks.

Un visi, visi, visi ir slimi ar salīdzināšanos un izsalkuši, jo dzīvi. Nav labāku un ļaunāku, ir tikai stiprāki un vājāki, un tam arī nav nozīmes, jēgas.

Nav pareizo/nepareizo izvēļu, nav vispār nekādu krustojumu cēļā, ir tikai sliedes. Visiem. Un te viss ir viens nekas.

Iešu uzsmēķēt.