1. septembrī neizbēgami ir atcerēties savus pirmos septembrus, īpašo smaržu un noskaņu, kura velkas līdzi gadiem un neaizmirst maigi ieāķēties katra nākamā gada zīmīgajā datumā. Aiz loga pagalmā noskanējusi Latvijas himna un tālāk krievu valodā skolotāji un augstākstāvošas personas izsaka savus vēlējumus un cerības. Diezin, no sirds vai pienākuma vadīti? :) Gribas izstiepties taisnāk un nosolīties sev beidzot pabeigt LU. Savam, un, apžēliņ, arī vecāku sirdsmieram. LU, saturies, es naakšu. Kaut kad šodien. Vai varbūt rīt. Cerams. :)

Patiesībā ārprātīgi labs noskaņojums, un tā kā mazliet prasas vēl pēc kādas muļķības, vai vēl labāk - pēc dabas. Prom no pilsētas, autmašīnām un darba. Ciemos pie meža un klusuma. Lai ausīs skanētu 17-zilbīgas haikas un tik es vien zinātu, ko tas viss nozīmē. Žēl, ka nesanāks. Jo nav mājas laukos, nav brīva laika. Ir tikai vēlme un sajūtas, kuras vilina.

Esmu haotiski steidzīga.