„Klīniskā nāve — tas ir pats labākais, ko cilvēks savā dzīvē var piedzīvot!” jau atkal mani pārsteidz stāstītāja, šoreiz Dace, kurai ir 17 gadu ilga darba pieredze tiesā. Pirmo klīnisko nāvi viņa piedzīvoja 15 gadu vecumā, operācijas laikā. „Man kļuva tik viegli, sāpes vairs nemocīja. Es pati redzēju, kā guļu gultā un kā man pa muti izslīd ārā tāds „s” veida taisnstūrītis, mazliet lielāks par žurnālu. Viena strīpiņa balta, otra — gaiši zila, tad atkal balta — tādi kā diedziņi, starp kuriem bija mazas atstarpītes.

Es domāju, ka tā bija mana dvēsele. Vēl es ļoti viegli jebkurā virzienā varēju lidot! Vienkārši kustējos un skatījos, kas notiek ar manu ķermeni lejā. Redzēju, ko dara ārsti, ko viņi runā. Un nesapratu, kāpēc viņi ap to manu ķermeni tik ļoti nopūlas, jo man taču ir tik labi!”

Pavērojusi ārstu rosību ap savu ķermeni, Dace aizlidoja — nokļuvusi kādā telpā, kur nebija ne sienu, ne griestu, bet skaidri bijis jūtams, ka tā ir telpa. Krēslaina telpa. „Ielidoju iekšā pa ļoti skaistiem kaltiem vārtiem un redzu — tur ir milzīgi gara krēslu rinda. Neredzu, ka uz tiem kāds sēdētu, bet jūtu — visi krēsli ir aizņemti. Sajutos tāda kā sagurusi un gribēju piesēst, līdz redzu — pēdējais krēsls pie vārtiem ir brīvs. Gribu jau sēsties, bet tad no tālienes atskan balss: „Tur tu nedrīksti sēdēt, tas ir citam paredzēts! Šeit tev nav, ko darīt!”

Pacēlos augstāk. Pirmajā, zemākajā līmenī bija tā kā pārpildītā tirgus laukumā — burzma, kur visi spiežas, grūstās, šausmas, lai tiktu tam cauri! Bet tiku un, jo augstāk laidos, jo man bija vieglāk. Tā es nonācu līdz piektajam līmenim un man atkal kāda balss — nu jau cita — saka: „Tev jāiet uz zemi atpakaļ, jo vēl neesi izpildījusi savu uzdevumu.”