brīdī, kad es veicu ikvakara bilanci, kurā, lai cik arī pārsteidzoši, tomēr iznāca, ka šodienu esmu gan sākusi, gan aizvadījusi diezgan + garastāvoklī, izvairījusies no visādām nelīdzsvarotības izpausmēm un pat neesmu nevienam citam sabojājusi garīgo, man atmiņā uzausa diāna no laikiem kad mācījos 6d klasē. toreiz viņa bija tāda ļoti maza auguma, jauka meitene, gariem, tumšiem matiem.
reiz viņa atgriezās skolā pēc kkāda tur brīvlaika un visiem stāstīja, ka bijusi asv. pat pilsētu zināja nosaukt. lai gan bija zināms, ka brīvdienas viņa pavada laukos smagi strādājot.
un tagad mani ir pārņēmis neizsakāms rūgtums par to, ka es tolaik ar visai labajām ģeogrāfijas u.c. zināšanām pierādīju, ka viss, ko viņa saka, nav tiesa un es sajutos bezgala erudīta štatu, laika joslu un lidojuma ilguma jautājumā.
ar tagadējo apziņu un laika gaitā iegūto vismaz daļējo pašpietiekamību, es nekad tā nebūtu rīkojusies. un tagad man ir bezgala žēl.
un tagad es jau sāku domāt, ka varbūt viņa bija mazāka par visiem klasē, ne jau ģenētikas, bet nepietiekama uztura dēļ. un neviens to nemanīja.