Taču citādi, es, piemēram, neaizgāju uz Misi Ziemassvētkos, un neaiziešu arī šodien, jo negribas ar to apgrūtināt dzīvesbiedru, kuram to nevajag, un negribas arī atraut viņiem savu klātbūtni vairākas stundas, turklāt vienai un bez auto man tas ir grūti.
Man vienkārši nav spēka. Es neesmu nekāda sabiedrības dvēsle un sludinātāja. Man tas sanāk mākslīgi arī ģimenē. Es kādu laiku mēģināju lūgties pie galda, bet viņi piedalījās tikai pieklājības pēc, ja vispār, ja uzstāju. Viņš kādu laiku nāca man līdzi, lai būtu man tuvāk, un lai es nebēdātos, bet tad atkal viss aizgāja vecajās sliedēs.
Es esmu ģimenē vienīgā, kam nepieciešams aiziet uz Misi, vienīgā, kas gribētu kopīgi palūgties, un tā ir bijis, kad es dzīvoju ar vecākiem, tā arī ir ar vīru un bērniem. Nē, viņš neiebilst, viņš piedalās, bet redzu, cik viņam tas ir grūti un nedabiski. Es turēju viņa rokas, es izvēlējos vārdus, kad gribēju apzināti iesaistīt Dievu kopīgos lēmumos. Un es zinu, zinu, ka pēc dzīvesveida un attieksmes viņs ir tuvāk Dievam nekā es. Tikai tik neapzināti. Kā tur bija Mateja ev., ka jūs pat nezināsiet, ka tas biju es, bet būsiet man to darījuši. Tā kā par viņa pestīšanu man ir miers, savukārt bērniem vēl priekšā garš ceļš, un mēs devām bērniem, ko varējām. Nesen tikai tā īsti apjēdzu, ka bērni ir viesi, un ka tā arī pret viņiem jāizturas.
Taču man pašai, pašai. Kā man vajag to apzināto praksi.