Līgo
Šīs dienas ir DAUDZ. Un daudz starp rindiņām

Kaut kā nebūt izdevās svinēt Kuldīgā, esot 2 vienīgām dāmām puišu lokā (ar saviem jokiem un savām meijām, un pat vienu savu angli), bet neapjukām, un i vaiņagi, i smuka pirts, i saullēkts vītolā lūkots tika.
Stopējām. Piedzīvojums diezgan foršs, lai gan likās, ka stopējot vienā busiņā teju uzprasāmies, jo pirmie vārdi bija "mums izlija alus". Pēdīgais arī busiņš - tukšs mums vienām, piestāja, kad plūcu rudzupuķes uz ceļa Skrunda-Kuldīga...

Un ai. Liepāja. Lauki. Sirdsvietas.
Liepājas autoostas kasestante ir ar milzīgām, apaļām brillēm, vairāk pelēkiem nekā iesirmiem matiem, kas viļņojas līdz pat pleciem, un šķietās kā maza meitenīte:
-biļete maksā tik un tik. ņemsiet?
-nopirkšu pie šofera.
-kāāā? pie šofera nevar pirkt. tas ir tikai ekstrā gadījumos. piemēram, kad nokavē, vai vēl tur kā gadās. tāpēc kase ir!
un viltīgi smaida, pastiprinot līdzību ar meitenīti, kas zin, ka man rokā ir konfekte, ko nevēlos dot.
Kases loga otrā pusē norāde par komisijas maksu biļetēm. Protams!

Un jā. Lietus, viegls vēsums. Pastaigas pa mežu un pļavām, un gaiss, kas smaržo. Iztriekšanās par šo un to. Jauni akcenti, intonācijas un izrunas, vārdi un prievārdi, galotnes, arī veci, viss jundās un kumulējas. Valoda rūc, valoda runā.

Noeju no mājas pie dīķa, un tur trīs aizsēdējušies makšķernieki/līgotāji, kas māju tuvumu nav jautuši:
-No kurienes tā meitene te radās? Tu ej jāņu zāles lasīt?

Un vieta tāda, kur elfiem dzīvot. Un dzīvo noteikti ar. Vismaz kokuvardes un orhidejas tur (vēl) ir. Kādu reizi arī grieze manīta.