Briseles svētdiena, 13.02.
Tā kā pirmajā vakarā mūsu hosts bija sazīmējis lielisku maršrutu un arī iepriekšējā vakarā ar viņiem nedevāmies ballēties (lai gan māja bija pilna ar puikiem, pat no Gruzijas, kas runāja krieviski un franciski, un vēl visādiem, un šķiet, ka pirms mūsu atnākšanas viņi bija mēģinājuši uzsmēķēt vai vismaz aplūkojuši mūsu vesto tēju), mēs

devāmies aplūkot to, ko vēl nebijām aplūkojušas: sākot ar Eiropas Parlamentu.
Pa ceļam, protams, uznāca izsalkums, un bijām iemaldījušās tirdziņā, kur no apaļmājiņas tirgoja ātros ēdienus - arī slavenos french fries, kurus, sagaidot savu rindu, arī franciski pasūtīju (un pati ļoti par to sajūsminājos).
"Un cornet de frites, s'il-vous-plaît. Deux vingt".
Turpat arī dzirdam pāris latviešus, pakavējamies pie sieriem un čāpojam tālāk.

EP bija pelēks un vējains, bet - pie tā ziedēja ķiršu koki. Vai mežābeles. Kaut kas tieši tik jauks un bāli rozā. Un ēku ielokā, laukuma vidū, pa trepēm uz leju, ir vilciena stacija - Brisele-Luksmeburga.
Tālāk kaut ko atrodam un kaut ko neatrodam, aizejam uz Briseles skaisto katedrāli, kas patīk arī man. Pie tās zied dzeltenas narcises un ārā izlikti koka atzveltņi (gribētu izstāvēt rindu pie tiem saulainā dienā!). Tiekam vēl pie vienas lieliskas vafeles ar putukrējumu un zemenēm. Šī ir gardāka. Bet čekā man ieraksta neatšifrējamu kodu un turklāt dolārus. Mkēj :D

Interesants fakts: līdzi ņemot jāmaksā lētāk, nekā ēdot uz vietas. Toties uz vietas garantēts siltums un šodien jau ir +6-7, nevis vairs +11-12C.

Beidzot aizejam palūkot arī, kāda štāte šoreiz čurājošajam puikam mugurā. Tumši zila ar šallīti. Vēl daudz tūristu, mums regulāri pa priekšu iet mazas aziātu meitenītes, kas šļūkā kājas un nesarunājas.
Nākamā pietura ir botāniskais dārzs. Labu gabalu uz citu pusi, bet tomēr.
Kad esam pa vējainu un platu ielu gājušas, ciešot sāpes modernās arhitektūras dēļ un vēsuma, kurš šur un tur iespraucas, izrādās, ka pie dārza nevar tikt tik vienkārši. Kad tomēr tikts, tas vairāk izskatās pēc parka. Tāda smuka, bet tomēr. Koki gan ekstra glīti. Istaigājam to pašu, nonākam pie žoga otrā pusē, kad pēkšņi ienāk divi čaļi, sāk svilpt (svilpi ar ļoti spalgu skaņu) un māt ar rokām - kaut kāda žestu valoda, šķiet. Kad neliekamies saprast, un mēs patiesi nesaprotam (jo paralēli žestu valodai un atkārtotiem svilpieniem apmaināmies ar nesaprašanas pilnām frāzēm), viens no viņiem tuvojas. Parādās trešais. Trešais nozūd mūsu ieejas virzienā. Nu nebūs labi! Nāk klāt un prasa standarta jautājumu: français, english? Nu, both, protams. Tātad, parku slēdz. Ejiet ārā.
Šajā mirklī saprotu, kāpēc Susuriņam nepatika parka sargi. Man arī sāk nepatikt. Galu galā, tikko ienācām, un parkam, tfu, botāniskajam dārzam, ielas otrā pusē ir otra daļa.

Ejam ārā un atpakaļ uz centru.
Tā pēc kāda mirkļa izdomājam, ka vajag nogriezties kaut kur un pēkšņi - voila! - Sterling books - tas, ko vajag. SILTUMS. Palasām bērnu grāmatas ar izceļamām figūrām par pārēdušos kāpuru, un uzbūvējam māju pingvīniem. Vienojamies arī, ka kartiņas ir ļoti glītas.

Galu galā, atkal nonākam EXKI. Notiesājam dārzeņu pīrāgu un es vēl pistāciju-ķiršu apaļkūciņu.
Un. Ir jauks vakars. :)