Garastāvoklis:	sleepy
Mūzika:	Depeche Mode - Walking In My Shoes

Mazliet Ironijas Un Vēl
Pēc pāris nodaļām no Mein Kampf man tapa skaidrs, kādēļ Madagaskarā nemirdz Dāvida zvaigzne un joprojām dzīvo tikai lemuri, nevis ebreju masas un tas, ka vienīgais iemesls, kādēļ āriešu rase, dzejnieku un filozofu tauta, kam ir Šillers, Gēte, Kants, iespējams, arī Hēgelis un galu galā Markss, spēja noticēt tik it kā konsekventam, bet pilnīgi aplamam, dažviet pretrunīgam, jēlu metaforu piesātinātam un primitīvam melns-balts izklāstam, bija vienīgi āriešu samaitāto asiņu rezultāts, bet Ādolfs pats bija ārieša etalons -  blonds, zilacains un slaids.

Es atskārtu, ka pēc skata apmēram pārzinu autobusa pasažierus noteiktos diennakts laikos. Ap sešiem, piemēram, mēdz vizināties izspļauts princis Čārlzs pēc skata. Šodien ir īpaši smaga un spiedīga diena, tumša, mitra un tā vien velk uz siltiem pēļiem, studenti snauž semināros, darba ļaudis stāvus snauž transporta līdzekļos, Čārlzs aizdomīgi snauda, ieāķējies ādas rokturī, kamēr aizmiga pavisam un uzvēlās man virsū ar visu Maximas maisu. Pasažieriem (tiem, kas nebija jau aizmiguši) bija jautri, un viņu pelēkajās, miegainajās sejās iespējams šodien pirmo reizi iekrāsojās zobgalīgs smaids.

Dzīve kļuvusi pagalam ironiska - tie kuri kādreiz šķita tāli un iekārojami, tagad paši nāk, līdzīgi kā runči uz baldriāņiem. Un 'iepriekšējā' dzīve kā konservu kārba, piesieta sunim pie astes, tomēr vēl velkas līdzi ik uz soļa.