Par procedūras jautājumu - linkam beigās ir lieka svītra, aiz kam links rādās kā neeksistējošs.

(Reply to this) (Thread)

procedūras jautājumu?;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja. PSRS AP Gorbija laikos bija tāds teksts "Ja po procedurnomu voprosu", lai parunātu ne pēc būtības :)

(Reply to this) (Parent)

Neredzu diskusiju, bet par šo tēmu domāju, ka tas ir milzīgs sievietes egoisms domāt - es varu un gribu viena. Jo runa ir par jaunu dzīvību, par cilvēku, perosnību, kura radīšanā un dzīvē dabiski ir būt kopā gan vīrišķajam, tēvišķajam, gan mātišķajam, sievišķajam. Lai izaugtu pilnvērtīgs cilvēks, mīlēts un lolots [nav runa par naudu!]
Nu ok, es jau vienmēr visu vērtēju pēc ezotērikas un cilvēku attīstības līmenis ir ļoti dažāds, bet.. Nu pierādi man, ka pasaulē kas harmonisks pastāv bez pretpoliem.. :)

(Reply to this) (Thread)

pamēģini tagad to linku, kas man postā, es tur vienu svītru par daudz biju iekopējusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

manas domas vienalga nemainās :)
katrs pats uz sevi var padomāt - es gribētu nezināt, kas ir mans tēvs vai māte? nodzīvot dzīvi un nekad viņu neredzēt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iedomājies, ka tev kaut k'[adu iemeslu dēļnav otrā pusīte. tu vēlētos visu dzīvi nodzīvot viena, visu savu mīlestību izliekot tikai uz brāļa vai māsas sīčiem? tev ar to pietiktu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir pelnījis tēvu un māti un ir pelnījis ar cieņu nākt šajā pasaulē. Nedomāju, ka es teiktu paldies mātei, kura ir egoistiski apmierinājusi savu vēlmi kādu mīlēt un galviņu nopaijāt, radījusi mani pasaulē un slēpj vai nezina, kas ir mans tēvs. Es diez vai justos pilnvērtīgi, jo citiem ir ģimenes, man nav. Tas ir kā būt bez rokas vai kājas, bez kāda locekļa. Tā es uzskatu..
Tāpat kā es uzskatu, ka liels noziegums ir radīt jaunu dzīvību bez mīlestības.
Ja sievietei nav otras pusītes vai ja vienkārši nevar būt bērnu, tātad lai viņa secina, kāpēc tā ir. Nekas nav nejauši.
Kā jau minēju, es visu vērtēju no ezotērikas un ideālā varianta. Bet es arī uzskatu, ka cilvēkam ir jātiecas pēc maksimāli ideālā.
Un kā jau minēju, cilvēki savā attīstībā ir dažādos līmeņos. ir tādi alkoholiķi, kuri pat nezina, cik viņiem ir bērnu un vai vispār dzīvi, ir tadi, kas savus bērnus pārdod, ir tādi, kas bērnus nerada, jo uzskata, ka prioritāra ir karjera un nauda, ir tādi, kuriem visa dzīves jēga ir ģimene. Mēs vienkārši esam dažādi :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja ideālā variantā laimīgs bērns var b;ut tikai ģimenē, kur ir abi vecāki, tad situācijā, kad sieviete un vīrietis šķiras, sieviete paliek viena, bet vīrietis precas otreiz, būtu godīgi, ja sieviete bērnu atdotu tēvam, kas izveidojis pilnvērtīgu ģimeni, ja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja jūk ģimene, ja vecāki šķiras, par kādu laimi mēs vispār vairs varam runāt.. Bērnu nevar sadalīt, Tu taču to zini. Atkarībā no situācijas, no bērna vecuma un vēlmēm tad jau tiek arī izlemts. Diemžēl bieži bērns kļūst par ieroci vai līdzekli abu pieaugušo vēl atlikušo attiecību skaidrošanā. Un vislielākais cietējs ir un paliek bērns.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu neatbildēji uz jautājumu. :) Vai sievietei vajag atdot bērnu, ko ir iznēsājusi un mīl vairāk par sevi, uz ģimeni, kurā ir abi vecāki, lai bērns izaugtu laimīgs? Pieņemot, ka mazulim vēl nav tas vecums, kad viņš to var izlemt pats.
Par laimēm un nelaimēm nav šaubu. Tas ir traki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, es atbildēju skaidri un gaiši.. :)
Atkarīgs no bērna vecuma, apstākļiem. Vienā vai otrā gadījumā vairs nebūs ideālā varianta, kad abi pasaulē mīļākie cilvēki ir kopā.
Un, redz, Tavs jautājuma formulējums - vai sievietei vajag atdot, ko mīl utt. BET - ko grib bērns, kā būs viņam labāk, kāpēc mēs aizmirstam domāt šādās kategorijās!? Protams, kā jau minēju - atkarībā no bērna vecuma ir periods, kad viņam ir svarīgāk būt kopā ar māti, bet tas tomēr nenozīmē, ka tēvs ir kas lieks un nevajadzīgs.
Ir ģimenes, kas lieliski pēcāk iemācās ieklausīties bērna vēlmēs. Varbūt kādu laiku viņš dzīvo pie tēva, kādu laiku - pie mātes.. Bet tas nav nekāds priekšmets, vienmēr un vienmēr primāri jāņem vērā, kas būs labāk tieši bērnam.

(Reply to this) (Parent)

Un vēl nedaudz par šo turpinot.. :)
Ņemot vērā šo laiku - nav brīnums, ka ir tik daudz šķirtu ģimeņu, dalītu, izjauktu utt. Jo cilvēks vairs nav vērtība. Vērtība nav cilvēciskais, attiecības, ģimene. Ja vērtība nav cilvēks un ģimene, par kādu mēs vispār varam runāt pieaugušo cilvēku atbildību un cieņu pret vēl nedzimušu jaunu dzīvībiņu!
Te arī sekas. Homoseksuālisms arī pie tām pieder. Diemžēl. Sekas ir arī alkoholisms, mazgadīgo aktīva seksuālā dzīve, padsmitgadnieču aborti utt. - viss , kas skar zemākās dziņas. Kaut maz, bet ir cilvēki, kas saprot, ka nevienā situācijā, telpā un laikā nedrīkst pazaudēt cilvēcisko, ka jātiecas pēc garīguma, pēc Mīlestības, kas ir visa dzīva virzītājspēks, ka paša spēkiem jāceļ sevi un pēc tam arī sava ģimene un bērni, jābūt atbildīgam par jauno paaudzi.
Nu ja, bet tās jau tikai manas domas.. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kādā veidā homoseksuālisms pieder pie tevis nosaukto parādību (cilvēks vairs nav vērtība)sekām?
Un vēl, ja nav noslēpums - cik tev gadu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viss pateikts manis rakstītajā tekstā. Zemākās dziņas, degradācija, vērtību sistēmas ačgārnums etc.

(Reply to this) (Parent)

gadi viāni ir, un ne tikai...
bet ar šitādiem ideāliem un bez elastīgas dzīves uztveres iebrauc nu tādās auzās... lai viņai vnk veicas

(Reply to this) (Parent)

Tieši otrādāk!! Cilvēks (katrs viens gabals) ir vērtību vērtība. Un šī vērtību vērtība nu tad arī ņem un dara, kas viņai ienāk prātā, kā viņai ērtāk. Un iziet uz "es gribu", un te nu tiešām: "par kādu mēs vispār varam runāt pieaugušo cilvēku atbildību un cieņu pret vēl nedzimušu jaunu dzīvībiņu!" Un sekas: "alkoholisms, mazgadīgo aktīva seksuālā dzīve, padsmitgadnieču aborti utt."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es biju domājusi, ka mūslaiku sabiedrībā cilvēks un dzīvība nav vērtība. Vērtība ir kreīdit, mašīnas, īpašumi un mantas.

(Reply to this) (Parent)

bērna tēvs ir jāinformē - viņš tomēr ir piedalījies radīšanas procesā, apzināti vai nē, bet noteikti, ka pēdējais lēmums, kā un vai audzināt vienai tas jau jāizlemj ir sievietei.

Nav šaubu, ka cilvēks var daudz. Bet es pievienojos jau iepriekš rakstītajam viedoklim, ka bērnam vajag gan māti, gan tēvu, vēlams, savstarpēji mīlošus. Nav tikai runa par attiecību modeli, ko varbūt ir labi redzēt sīcim, bet arī dažādas dzīves gudrības, kas ir vai nu izteikti sievišķīgas vai vīrišķas. Mazam zēnam redzēt māti visvari nav veselīgi, jo ne visas sievietes ir tādas. Tāpat arī meitenītei - nu nav sievietei jābūt traktoram vai visvarei. Ir normāli saņemt palīdzību no vīrieša. Un ja vēl bērnam jādzīvo pie vientuļā vecāka, kas ar dažādām sekmēm cenšas izveidot jaunas attiecības, nezinu - vai tāda dzīves skola agrā vecumā ir vajadzīga.

Kaut es neesmu uzaugusi paraugģimenē (uķi ķuķi, visi mīļi, visi sauļuki) un dažbrīd esmu pieļāvusi domu, ka varbūt būtu bijis labāk (vecākiem, lai katrs vairāk savā dzīvē sasniegtu), ja vecāki kādā brīdī būtu izšķīrušies, es tomēr novērtēju, ka man ir bijusi iespēja uzaugt pie bioloģiskajiem vecākiem, nevis pie viena no viņiem (dabūnot visu, ko vēlos materiālā ziņā).

Tad nu savukārt nesitiet mani, bet man šķiet, ka sieviete, kas uzskata, ka nespēs atrast mīļoto, īsto, vispiemērotāko vīrieti, ar kuru kopā novecot, bērnus radīt, ģimeni veidot un tiri-piri, ir ļoti zemās domās par sevi, ļoti nepašpārliecināta un kompleksaina.

Ir daudz labu, gādīgu vīriešu, un sievietes viņus dabū. Ne jau supermodeles un skaistumkaralienes vien. Manuprāt, ja sieviete izlemj, ka visu var darīt pati, tas liecina, ka viņa sev vispār netic. Viņai šķiet, ka viņa apgrūtina visu pasauli ar savu eksistenci, un tāpēc kulsies viena.

Tāpēc, apspriežot minēto gadījumu, varu secināt, ka pirms 10 un pat vēl pirms 5 gadiem es arī būtu izlēmusi - "taisīšu bērnu viena", jo bērnu ta šausmīgi gribējās, bet neviena jēdzīga pie apvāršņa nebija. Bet tagad - vairs nemūžam. Kad baudi īstu, laimīgu, saskanīgu ģimeni un partnerattiecības, tad zini, ka tā ir tikai norma, nevis ekstra, un negribi samierināties ar ko mazāk. Pirms gadiem pieciem biju traki samīlējusies vienā džekā, domāju - varētu no viņa bērnu dabūt, bet zināju, ka ar to pašu mūsu attiecībām būtu gals. Skaidrs, ka attiecībām bija gals šā vai tā. Bet, ja es pēc tam satiktu savu pašreizējo - nu tad man daudz kas būtu jau nobojāts. Būtu bērns, kas nebūtu viņa bērns, un būtu mūsu bērni... Eh, ko tur gari spriedelēt. Visu pateicu pirmajā rindkopā, tagad jau vienkārši spamoju.