|
Sep. 14th, 2006|07:17 am |
Tad nu savukārt nesitiet mani, bet man šķiet, ka sieviete, kas uzskata, ka nespēs atrast mīļoto, īsto, vispiemērotāko vīrieti, ar kuru kopā novecot, bērnus radīt, ģimeni veidot un tiri-piri, ir ļoti zemās domās par sevi, ļoti nepašpārliecināta un kompleksaina.
Ir daudz labu, gādīgu vīriešu, un sievietes viņus dabū. Ne jau supermodeles un skaistumkaralienes vien. Manuprāt, ja sieviete izlemj, ka visu var darīt pati, tas liecina, ka viņa sev vispār netic. Viņai šķiet, ka viņa apgrūtina visu pasauli ar savu eksistenci, un tāpēc kulsies viena.
Tāpēc, apspriežot minēto gadījumu, varu secināt, ka pirms 10 un pat vēl pirms 5 gadiem es arī būtu izlēmusi - "taisīšu bērnu viena", jo bērnu ta šausmīgi gribējās, bet neviena jēdzīga pie apvāršņa nebija. Bet tagad - vairs nemūžam. Kad baudi īstu, laimīgu, saskanīgu ģimeni un partnerattiecības, tad zini, ka tā ir tikai norma, nevis ekstra, un negribi samierināties ar ko mazāk. Pirms gadiem pieciem biju traki samīlējusies vienā džekā, domāju - varētu no viņa bērnu dabūt, bet zināju, ka ar to pašu mūsu attiecībām būtu gals. Skaidrs, ka attiecībām bija gals šā vai tā. Bet, ja es pēc tam satiktu savu pašreizējo - nu tad man daudz kas būtu jau nobojāts. Būtu bērns, kas nebūtu viņa bērns, un būtu mūsu bērni... Eh, ko tur gari spriedelēt. Visu pateicu pirmajā rindkopā, tagad jau vienkārši spamoju. |
|