Rīga-Brisele, 11.02.
Rīgā šodien uznācis putenis pēc pāris atkušņa un kailsala dienām. Zinu, ka Briselē turpretī būs diezgan silts, un rokos pa skapjiem, meklēdama kādu pavasarīgu jaciņu un domīgi lūkojos uz džemperi. Galu galā atrodu plaukta tālākajā stūrī pavisam plānu un saburzītu drēbīti, ko arī uzstīvēju mugurā (jo citu meklēt nav laika un šī derēs labāk nekā mētelis).
Tā kā šai dienā mūsmājā ir dubultsvētki, no rīta esmu paguvusi izskriet loku pēc puķēm un fotofilmiņas, kurš vakar ir atdūries pret slēgtām durvīm un, jāpiebilst, ģeogrāfu fukšiem pēcāk.
Uz lidostu nokļūstu ar mā gādību - un jauki, ka tā, jo varu izmantot vienu jaciņu un netikt ieputināta. Satieku kompanjōni un līksmi iekārtojamies pie B4 vārtiem, kas nav mūsējie. Tā nu esam iekārtojušās apmēram stundu, vērojam mašīnītes un zaļos cilvēciņus sportojam ap turku lidmašīnītēm, līdz atskan "pēdējais uzaicinājums pasažieriem uz Ryanair Briseles reisu". Opā! Viens mirklis un mūs vēl nosauktu pa mikrofonu.
Un tur jau mūs pacietīgi gaida, bez rindas, pieturot durvis, smaidīgie lidmašīnas darbinieki... pa ceļam uz lidmašīnu pamanu, ka aiz manis nāk Vēl kāds. Esam 3. Uzsmaidām arī stjuartei, un aplaudējošajiem pasažieriem, kuri laikam nezin, kā citādāk apbalvot tik lielisku izvēli kā pievienošanos viņiem, un atrodam 2 brīvas vietas blakus Onkulim.

Onkulis, kā izrādās, ir spānis, kurš uzreiz sāk uzdot jautājumus par kur un kā lidojam, esam, un vispār, cik km ir līdz Maskavai? Tas ir jānoskaidro! Viņš zina daaaudz dažādu attālumu Eiropā un nekavējas ar tiem dalīties (kad mana kompanjōne iemieg, viņš piebaksta. piebaksta vēlreiz un vēlreiz, lai tiešām pārliecinātos par šo faktu), uuun, ziniet ko? jums ir baigi paveicies, ka jums ir tāda tīra valsts no visiem mellajiem un pārējiem, tā gan, var būt bīstami! un tad vēl: mums tās karstās vasaras Spānijā... visām meitenēm tādas ī-ī! krunkas pie acīm (seko demonstrācija), jaja, no saules, jums! jums ir tīrāka seja. Šitādā garā nokļūstam līdz pat Charleroi. Garlaicīgi nav, šis tas ļoti uzjautrina :) Nedaudz pamanāmies iemigt.
No Charleroi izrādās, ka nav īsti ceļa, kur varētu iet - nākas braukt ar busu par 13 euro (turp atpakaļ 22), nevis stopēt. Tā nu nokļūstam Midi stacijā. No tās izejam, neskatoties kartē, bet uz mazajām, smukajām mājiņām, un, protams, apmaldāmies. Ielām nosaukumu šķietami nav.

Paklaiņojušas kādu mirkli rajōnā kurā nav ļaužu vai ir persōnas, kas uz ielām tikai atrodas, nolemjam atgriezties stacijā un pameklēt vajadzīgo transportu. Atrodam ar. Seko piedzīvojums ar biļetes pirkšanu un kompostrēšanu (2 euro). Viss izdodas, izņemot izkāpšanu: tā kā nemākam atvērt durvis, nejauši izkāpjam katra savā pieturā - vadītājs noreaģē īstajā mirklī un paņem manu kompanjōni līdz.
Un tā! Piedzīvojumi uzņem apgriezienus. Diemžēl gan tikai kādas 10 min, jo drīz satiekamies, sazvanām hostu (glīts puika ar grebeni ^.^) un dodamies uz viņa interesanto dzīvokli: mājā ar veco liftu :)
Mūsu istabai ir septiņi stūri, nekārtība, un saimnieks, kurš ir Peru. Esam apvestas ap.. 2?